Svētdien, 15. jūlijā, projekta „Mākslinieku un Vidzemes amatnieku mijiedarbība" ietvaros 20 dalībnieki no Madonas novada Ērgļu pusē apguva zināšanas par pašausta auduma pēcapstrādi – vilnas velšanu pēc Vidzemē tradicionālās metodes, kā arī jaunākajām tehnoloģijām aušanā.
Kad „Stars" ieradās viensētā „Zemzari", pagalmā skanēja latviešu tautasdziesmas un dāmas, ik pa brīdim mainoties, azartiski ar kājām vēla vai ripināja bambusa segā ievīstītu noaustu audekla baķi. Vēlāk sarunā ar mākslinieku Māri Maniņu uzzināju, ka process būtu pabeigts, ja audums tiktu velts (ripināts šurpu turpu) apmēram sešas stundas.
Talkā aicina jomas profesionāļus
– Lai paplašinātu redzesloku, uzlabotu esošās iemaņas un apgūtu jaunas prasmes, nonācām pie atziņas, ka nepieciešama amatnieku sadarbība ar profesionāliem māksliniekiem, – laikrakstam pauda projekta „Mākslinieku un Vidzemes amatnieku mijiedarbība" vadītāja Irēna Bačuka. – Lai audumus varētu pielietot apģērbiem un telpu interjeram, biedrības „Sarkaņu pagasta kultūrmantojums" biedriem radās nepieciešamība iemācīties senās, Vidzemē tradicionālās auduma pēcapstrādes metodes. Mūsu organizācijā aktīvi darbojas 25 biedri, no tiem lielākā daļa aušanas prasmes apgūst Sarkaņu amatu skolā. Tā nu šodien kopā ar meistaru Māri Maniņu brīnišķīgā vietā apgūstam sentēvu auduma velšanas metodes.
Irēna Bačuka uzsvēra, ka vispirms „Zemzaros" izskanēja teorētiskas zināšanas par dzijas krāsošanu, mazgāšanu, materiāla velšanu: – Skatījāmies arī video materiālus, kā aušanas process un auduma velšana notiek citās valstīs.
Kam nepieciešama vilnas velšana
Uz jautājumu, kam auduma velšana vispār ir nepieciešama, projekta vadītāja atbildēja: – Kad noaustais audums tiek griezts, lai sašūtu, piemēram, mēteli, materiāls parasti irst. Tad nu to vajag savelt vadmalas vai pusvadmalas veidā, un tikai tad audumu griezt un šūt.
Dienas gaitā audējas nelielu gabaliņu vēla arī ar rokām, pēc tam eksperimentēja ar slīpmašīnu un uzausto vēla ar veļasmašīnas rulli. Atziņa bija viena – ja drēbe ir kaut nedaudz apvelta, procesā uzveltā pūka audeklu satur un tas neirst. – Pavisam īsti audums ir savelts tad, ja vairs neredz aušanas rakstu, – novērojumos dalījās Irēna Bačuka, piebilstot, ka viņa pati vēlas noaust audumu kostīmam un mētelim un tad šīs zināšanas likt lietā. Velšana noder arī adījumiem – piemēram, somas izskatās kā filcētas.
Šobrīd Irēna jau noaudusi divus brunčus meitai, tautiskos brunčus sev, noausts audums jakai, vestes audums vīram, prieku dod arī divas pašaustās segas, plecu lakats un šalle. – Sarkaņu amatu skolā aust sākām pirms diviem gadiem, un tik daudz jau izdarīts! – gandarījumu pauda projekta vadītāja, uzsverot, ka āķis lūpā rokdarbu jomā radies ne viņai vien.
Skolu papildina jauni dalībnieki
– Man jau sen bija doma iemācīties rokdarbu prasmes, un liels sapnis bija aušana, – laikrakstam neslēpa Kristīna Gribonika. – Pavasarī beidzot sadūšojos un aizbraucu uz Sarkaņu amatu skolu. Tur mani brīnišķīgi uzņēma, ātri iejutos. Noaudu četrus lupatu deķīšus, kas visi jau ir uzdāvināti. Tagad krāju materiālus un gatavojos atkal sēsties stellēs.
Jautāta, kā patīk aktivitāte Ērgļu pusē, Kristīna atzina: – Tik jauki pavadīta diena, īsts atpūtas un uzlādēšanās brīdis. Mans sapnis ir noaust tautas tērpu, ceru, līdz nākamajiem Dziesmu svētkiem to paveikšu. Priecājos, ka amatu skolā visi ir atvērti, dalās ar savu pieredzi, no pirmās dienas jūtos šai kolektīvā iederīga.
Zināšanās dalās Māris Maniņš
Māris Maniņš Latvijā ir leģendāra personība. Viņš strādā par pasniedzēju Rīgas Tehniskajā universitātē, studentiem māca tekstilmākslu. Arī pats azartiski auž gandrīz visu – jostas, dvieļus, prievītes, segas, pledus, stikla šķiedras audumus, ugunsdzēšamās segas automašīnām… 1, 94 metrus staltais vīrs sev noaudis arī tautastērpu un aušanas prasmes māca citiem.
– Esmu atbraucis no Rīgas, diena un kompānija ir lieliska – viss notiek ar dziesmu, – smaidīja tekstila tehnologs, dizainers Māris Maniņš. – Šodien dažādos variantos esam mēģinājuši savelt vilnas audumu, līdz vadmalai tikuši neesam, jo process ir lēns, tas prasītu vairākas dienas. Ieskats vilnas velšanas gaitā tomēr ir gūts.
Jautāts, kur ieguva zināšanas materiāla velšanā, meistars norādīja uz grāmatām: – Avoti ir dažādi. Kaut kas ir gūts no kolēģiem, kaut kas uzzināts no grāmatām. Vadu Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Tautas lietišķās mākslas studiju „Rīdze", tur līdz audekla velšanai nonākuši vēl neesam. Šeit bija vajadzība, tika atrasta iespēja semināram un darbnīcām un ar prieku atsaucos. Mēs, vadītāji, tādēļ arī esam, lai meklētu atbildes uz studiju dalībnieku jautājumiem un sniegtu tās interesentiem.
Amatniecības un tehnoloģiju mijiedarbība
Latvijā nav ierasti redzēt pie stellēm vīrieti audēju, tāpēc vaicāju, kā radās piesaiste lietišķajai mākslai. – Tas nāca no augšas, – aizdomājās meistars. – Bija viens klikšķis, satiku labu skolotāju, kas uzticēja savas prasmes, un šai jomā pabeidzu arī augstskolu. Esmu tekstila tehnologs, pārzinu, kurā momentā rūpniecība amatniecību izstumj, kur rodas jaunas iekārtas, jaunas tehnoloģijas, un skaidri apzinos, ka nevar amatniecību atraut no tehnoloģijām, viss ir mijiedarbībā. Meistarklasē SIA „Mailīšu Fabrika" klātesošie iepazinās arī ar to, kā darbojas „Toika Oy" ražotās programmējamās stelles, kuras šobrīd ir vienīgās Latvijā. Ja mums nebūtu 50 padomju gadu, iespējams, kas līdzīgs šādām datorstellēm būtu radīts arī Latvijā. Tāpat kā noteiktā vēsturiskā brīdī pie mums radās Pētera Viļumsona stelles, tā pasaulē tobrīd tapa līdzvērtīgs produkts. Attīstība un paralēles vērojamas nemitīgi, un tas ir tikai normāli.
17.07.2018.