Šķiet, ka jaunas dzejas grāmatas izdošana un tās parādīšanās grāmatu plauktos sen vairs nav garīgi un mākslinieciski saistošs notikums latvju nosacītajā kultūrtelpā.
Nosacītajā tāpēc, ka robežšķirtne starp kultūru un subkultūru, starp mākslu un lētiem plaģiātiskiem atražojumiem, ir zudusi. Tautas lielum lielā daļa (lasiet – kvantitatīvais patērētājs) ir apstulbojusies šlāgerizācijas eiforijā. Arī ja runā par dzeju – bibliotēkās lasītāko un veikalos pirktāko grāmatu topos atrodas tā saucamā „pielietojamā dzeja", kur dominē dekadentiskas garīguma izpausmes sintēzē ar banalizētu estētismu vai ko vienā vārdā dēvē par grafomāniju.
Iepriekšteiktajam kontrastē nesen tipogrāfijā „Dardedze hologrāfija" izdotais mārcēnieša + jēkabpilieša Gunta Vaska dzejas krājums „Vilazofija atskaņās". Kāpēc tik šķietami juceklīgs un antipoētisks grāmatas nosaukums? Par to autors teic grāmatas ievadā: „Lai man piedod īstenie dzejnieki, filozofi un fiziķi (īpaši kvantu mehāniķi) par ielaušanos viņu lauciņos. Tāpēc jau mana darba nosaukums nav „Filozofija dzejā", bet gan „Vilazofija atskaņās"."
Protams, var piekrist vai nepiekrist autora argumentiem, taču atvainošanās šķiet lieka gan pirmajiem, gan otrajiem, gan trešajiem. Gluži pretēji, jo arī dzejoļos, kuros ir šķietami pārdozēts ar fizmatiskiem terminiem, nereti slēpjas eksistenciālas un, paradoksāli, pat metafiziskas jēgas, kas spilgti izpaužas dzejoļos: Fotonam/ Nav miera stāvokļa masas/ 18. lpp., tāpat dzejolī Kaķi/ Ko ielīdi/ Šrēdingera paradoksā?/ 24. lpp.
Taču nav jau tā, ka krājumā ietvertie dzejoļi sastāvētu vien no formulām un definīcijām. Lai atklātu (ne)izdibināmo cilvēkdabu, tiek pētīts kultūrslānis no „akmens cirvja" līdz pat aiznākamībai. Kā apliecinājums tam prozaiskais dzejolis „Buda" 14. lpp., bet īpaši jāizceļ dzejolis 40. lpp., kur dzejnieks meistarīgi attēlo ne tikai domas intraverto raksturu, bet rod arī lingvistiskas paralēles starp senindiešu un latvisko verbu – Maija mokšu brihšņa, kas latviski tad skanētu No mājas mukšu brikšņos.
Savdabīga domas modulācija pausta arī dzejoļos 40. lpp., kur notiek materiāla, bet reizē arī ezoteriska diskusija starp kosmonautu un smadzeņu ķirurgu, kā arī paša autora oponējoša vēršanās pie Nīčes. Tomēr cilvēces evolūciju (ak, spirāles un apļi) rezumē 54. lpp. dzejolis, kur Mona Liza un debesskrāpji/ Augstākā saprāta balss virs zemes/ Bet nākotne tālā vēl ilgi/ Nedosies cilvēces rokā/ Lemurs ieskāja rūsgano bārdu/ Un uzrāpās atpakaļ kokā.
Savukārt kā krājuma summāro vai pat tituldzejoli gribētos vērtēt autora uzdoto jautājumu 16. lpp. – Vai apriori zināšanas/ Veido apziņu?/ Vai apziņa/ Ir apriori?
Tāds ir lakonisks G. Vaska dzejoļu krājuma pārstāsts. Vēl tikai jāpiemitina, ka grāmatu ilustrē Induļa Burkas fotogrāfijas. Lai arī fotogrāfijas ir nenoliedzami kvalitatīvas un vērtējamas kā smalki ieraudzījumi Latvijas dabā, iespējams, šeit vairāk iederētos urbanizētas ainiņas ar kaut kādiem rūpnīcu graustiem.
Katrā ziņā grāmata mēro ceļu pie lasītāja. Palicis tikai neatbildēts jautājums – vai Gunta Vaska domas spēs rast domubiedrus? Gribas ticēt, ka jā!