Dzejniece, publiciste, sabiedriskā darbiniece, daudzu dzejas un eseju grāmatu autore Anda Līce gada sākumā lasītājus iepriecinājusi ar jaunu grāmatu.
Par "Ceļadomām" literāte reiz nosauca savas mājas Madonas novadā. Tagad lauku īpašumā saimnieko dēls, Anda Līce ietilpīgo „Ceļadomu" vārdu likusi arī jaunās grāmatas nosaukumā.
– Šobrīd ir īstais laiks grāmatu lasīšanai! – tiekoties Cesvaines dzīvoklī, saka viesmīlīgā saimniece. – Nevar vairs dauzīties pa pasauli, jālasa grāmatas! Un vienreiz jau vajadzēja iedarbināt to stopkrānu, skriešana bija par traku. Visi tik šausmīgi nervozi, tik nevaļīgi un vienlaikus – tik neapmierināti… Tagad ir laiks pasēdēt un padomāt par dzīvi un nāvi, par mūžību un laicību. Daudz brīvā laika.
– Kas jums pašai šoreiz bija iemesls jaunas grāmatas tapšanai?
– Tā bija it kā nejaušība. Viss sākās ar franču rakstnieka Antuāna de Sent-Ekziperī „Mazā prinča" pārlasīšanu. Šī grāmata vedināja uz sarunu. Man patīk rakstīt dzeju un esejas pamīšus, arī grāmatā „Ceļadomas" tās pāriet viena otrā. Dzeja un īsproza ir tik tuvu – valodas blakusistabās. Grāmata tapa pagājušajā rudenī, darbs ar manuskriptu un izdevēju noslēdzās gada nogalē. Bija paredzēts grāmatu izdot ap Ziemassvētkiem, bet gada beigās ir liels juceklis, tāpēc nolēmām, ka grāmata iznāks šā gada sākumā.
– Jaunajam izdevumam skatienu piesaista autora vārds un grāmatas vāka dizains. Kā atradāt mākslinieku Rihardu Delveri?
– Ar mākslinieku Delveri sadarbojos ilgstoši. Viņš jau bija strādājis pie grāmatu sērijas „Via dolorosa. Staļinisma upuru liecības" noformējuma. Šoreiz zināju, ko uz izdevuma vāka vēlos redzēt, mākslinieks deva savu skatījumu, un kopīgi nonācām pie rezultāta. Man patīk līkumoti, nevis taisni ceļi, tā nonācām līdz bezgalības zīmei. Ceļš un ceļa ēna, ceļš un atceļš – te var būt vairāki skaidrojumi. Vizuālais ietērps ir svarīgs, tāpat kā grāmatas izmērs, lai grāmata labi ieguļas rokās.
– Šis laiks liek pastiprināti mazgāt rokas, pašizolēties, pārkārtot dzīves plānus. Par ko tas liek aizdomāties?
– Izrādās, visu pasauli var tās skrējienā apstādināt. Eiropa šobrīd ir lielākais koronavīrusa epicentrs pasaulē, esam apstādināti burtiski ar pavēli. Protams, tas rada daudz problēmu bērniem, vecākiem, bet gan jau pamazām viss sakārtosies.
Situācija ir pacēlusi jautājumu par to, cik mūsu eksistence planetārā līmenī ir trausla, cik esam neapdrošināti. Nav nozīmes, esi jauns vai vecs, kreisais vai labējais, latvietis, krievs vai ķīnietis – ikviens var vīrusam trāpīties ceļā un piedzīvot nepatikšanas. Visi esam pakļauti neziņai, jo slimībai ir demokrātisks raksturs. Drosmes ziņā jāapbrīno mediķi. Daudzi no viņiem Latviju ir pametuši, devušies darbā uz ārzemēm. Tagad rindās uz izmeklējumiem jāgaida mēnešiem ilgi. Visi gribam iejūtīgu attieksmi, bet valsts attieksme pret mediķiem gan nav bijusi iejūtīga.
– Kur tajā iegūt cilvēcisku mieru – Mazā prinča sirdi?
– Briesmu brīžos cilvēki beidzot saprot, ka vieni nevar. Cilvēks viens neko lielu nespēj. Viņš grib, ir pārliecināts, bet tomēr nespēj. Tad radības kronis sāk skatīties pa labi un kreisi, bet arī tur palīdzības nav, un tad, gribi vai negribi, ir jāsāk skatīties vēl kaut kur. Visi domā, ka Dievs mīt augšā (pat Dievam mēs gribam atrast konkrētu vietu), bet Viņš nav augšā, Dievs ir mūsu vidū. Lai atjaunotu lietu kārtību un mazinātu cilvēku lepnību, vajadzīgi brīži, kad cilvēks satrūkstas.
Sen esmu domājusi, vai kāds ir skaitījis, cik cilvēku dienas gaitā atrodas pārlidojumos debesīs. Lidmašīnas iet vienā laidā, tās šaudās kā bezdelīgas, un miljoniem cilvēku atrodas gaisā. Jautājums – uz kurieni un kāpēc viņi tā pārvietojas? Kāpēc līdz šim varēja dzīvot un strādāt uz vietas, bet tagad jāskrien prom? Ir globalizācijas laikmets, bet kas būs pēc tā? Kas mūs gaida pēc globalizācijas? Visiem procesiem ir sākums, kulminācija un norimšana, bet cilvēks ir grūti dabūjams atpakaļ. Viņš bēg no sevis un savas dzīvotnes, no dabas, kas taču ir augu, dzīvnieku un cilvēku normāla dzīvotne. Bez tās nav iespējama pilnvērtīga dzīve. Man ir pārliecība, ka cilvēks būs spiests atgriezties pie zemes. Tā ir lieta, kas nepieviļ. Drīz būs jāsēj, jāstāda… Uzspīd saule, un arī es jau sāku mīņāties kā tāds cirka zirgs. Paskatos pa logu, tad kalendārā un nomierinos. Vēl par agru – mieru, tikai mieru!
Zeme ir ļoti draudzīga, tā mūs baro, pieņem tādus, kādi esam, un beigās arī ieņem sevī. Tā teikts arī rakstos – no zemes mēs nākam, par zemi arī paliekam. Tas nomierina un sakārto. Ir kāda mūžīga lietu kārtība, un tik labi tai uzticēties.
– Kā iesākat savu dienu?
– Rīta pusē paskatos datorā, vai pasaule stāv uz vietas. Tad nopriecājos, ka atkal ir uzdāvināta viena diena. Panika nav jāceļ. Tā ir kā lavīna vai sniega pika, kas veļas pati. Dzirdamas kādas sazvērestības teorijas, ka vīruss ir apzināti palaists. Mirst īpaši vecie cilvēki. Valdības un ciniskie politiķi var būt apmierināti, jo valstu budžeti vairs netur pensiju apmērus, cilvēki dzīvo ilgāk, un, lūk, veids, kā visu atrisināt. Pasaule bruņojas, dzīves ilgums ir dubultojies, dzimstība mazinās, kas senioriem pelnīs pensijas? Vai cilvēcei šodien ir skaidrs, ko darīt, uz kurieni tā iet?
Cīņa par klimata pārmaiņām izskatās nenopietna, jo dažas valstis kaut ko dara lietas labā, bet citas nedara neko. Kārtības nav ne atkritumu šķirošanā, kas ir globāls bizness, ne cilvēku apziņā. Pat tuksneši tiek piegānīti ar plastmasas atkritumiem, bet iIgi tā neies. Daba ir pacietīga, bet līdz zināmai robežai. Cilvēka daba diemžēl nemainās. Ja cilvēks paliek bez Dieva vai ar savu izdomāto dievu, uz labu tas neved. Bet tik un tā saulīte ir augstu, un ticu, ka viss sakārtosies.
– Kas palīdz jums skatīties augstu?
– No dzīvokļa varu neiziet trīs četras dienas. Nekādas vajadzības, jo viss ir tepat. Klausos mūziku, skatos raidījumus, intervijas, daudz dzīvoju līdzi Ukrainai. Novērtēju, ka zinu krievu valodu un kultūru, saprotu ukraiņu valodu, tas paver milzu plašumu. Mūsu problēmas ir līdzīgas, kaut Latvija ir NATO, Eiropas Savienībā, mūsu samaitātās domāšanas problēmas ir līdzīgas. Neesam atkopušies no padomju laika, visa postpadomju telpa joprojām nav vesela. Problēmas, izrādās, ir dziļākas nekā šķita 90. gados. Tanki ir izvesti, bet daudzos joprojām darbojas iekšējā okupācija.
– Esat pašpietiekama, tomēr kas palīdz uzturēt sarunu? Meita, cesvainieši?
– Ar Elīnu man ir ļoti labs kontakts, ir arī draudzenes un bijušie darbabiedri, bet jaunas draudzības gan neveidoju. Mana paaudze lēnām aiziet, attiecības veidoju ar to, ko klausos, ko dzirdu un lasu. Tieši tas kļūst par pamatu rezonēšanai, kad varu teikt un atsaukties. Publiskā telpa provincē ir ierobežota. Cilvēkos ir liels pagurums, arī kultūras dzīves vadītājos to redzu. Cilvēki ir piezemēti, orientējas uz materiālām vērtībām, un daudzi grāmatas nelasa vispār. Patērēšanas psihoze pārņem un skar visus. Arī es ar to cīnos, negribu savu dzīvokli pārvērst par mantu noliktavu. Mēs visi apaugam ar mantu. Dzīvokļi ir piedzīti ar lietām, cilvēks sarāvies maziņš, mantas krīt virsū. Vajadzētu taisīt revīziju, bet ja nu noderēs? Cilvēku daba ir tik līdzīga… Jauki, ja varam pasmieties un pasmaidīt paši par sevi.
Pieticība nāk ar gadiem, dažkārt naudas trūkums un fiziskā nevarība cilvēku iemāca būt pieticīgam. Mēs visu laiku tiekam slīpēti, liekas, vajadzētu jau kļūt par dārgakmeņiem, tomēr neesam vis. Ciets materiāls – neļaujas. Tomēr tie brīži, kad uzspīdam, ir jauki.
– Jūsu sarunāšanās veids ir monologs/dialogs?
– Mans sarunāšanās veids ir rakstīšana. Kaut kas top arī tagad, bet par to vēl nerunāsim. Tagad no izdotās grāmatas vajag atgrūsties. Nemēdzu savu rakstīto pārlasīt, sakarā ar laikmeta garu tikšanās arī vairs nenotiek. Rakstot vai lasot, savas kārtas, paaudzes un likteņa biedru starpā uzturam pleca izjūtu. Šī izjūta ir vajadzīga imunitātei – tu tā domāji, un es tā pateicu, mums visiem ir prieks!
18.03.2020.