Rīt, 15. oktobrī, pulksten 13 Madonas novada bibliotēkas konferenču zālē notiks tikšanās ar Egitu Bereli. Pirms pāris gadiem Egitu Madonā varējām sastapt bieži – te bija viņas darbs, mājas un ģimene.
Aicinot uz sarunu, Egitai jautāju, ko viņa dara šobrīd – kur strādā un kā radās doma par grāmatu.
– Esmu sociālā darbiniece Saulkrastu novada sociālajā dienestā, strādāju ar pieaugušajiem un bērniem invalīdiem, – atbildi iesāk Egita. – Doma par grāmatu radās pirms divdesmit gadiem, kad ārsti man diagnosticēja audzēju galvā. Likās, ka drīz dzīve beigsies, tomēr Dievam bija cits plāns. No prieka par atkal doto dzīvību un pozitīvām izmaiņām, ejot cauri krīzei, nolēmu, ka jāraksta grāmata. Tās nosaukums bija skaidrs: „Ķēniņa bērns lauvu bedrē". Pirms gada, vēlreiz ejot cauri veselības krīzei, visi apstākļi salikās tā, ka apzinājos – jāraksta tagad un jāraksta dienasgrāmatas formā.
– Kas, tavuprāt, ir auditorija, kurai grāmata varētu īpaši interesēt?
– Grāmatas mērķauditorija ir lasītāji, kuriem patīk iepazīt cilvēku piedzīvojumus, kas ir meklējumos, iet cauri smagākam dzīves posmam vai vienkārši meklē pozitīvas enerģijas lādiņu. Grāmatas atslēgas vārdi ir: „audzējs", „krīze", „Dieva aizgādība", „garīgas un fiziskas atveseļošanās ceļš".
– Izdevuma atvēršanas svētki būs Madonas bibliotēkā. Ko vēlies aicināt uz šo tikšanos?
– Esmu ieplānojusi tikšanos ar madoniešiem – zināmiem un vēl neiepazītiem. Grāmatas atvēršanas svētkus nevēlējos organizēt Rīgā, bet gan Madonā, jo šeit esmu nodzīvojusi gandrīz divdesmit gadu. Interesanti, ka uz manu izdoto dienasgrāmatu vairāki cilvēki jau ir pieteikušies, un grāmatu varēs iegādāties šīs tikšanās laikā. Rezumējot varu teikt, ka uz sarunu bibliotēkā vēlos aicināt gan tos, kas mani pazīst, gan tos, kam interesē grāmatas tematika.
– Kādu literatūru lasi pati un vai ietekmējies vai neapzināti iedvesmojies no kāda konkrēta autora?
– Lasu citu cilvēku piedzīvojumu stāstus, liecības. Manas grāmatas kompozīcijas ideja nāca no Mela Gibsona intervijas par filmu „Kristus ciešanas". Smagākajos sižeta brīžos, lai nedaudz atvieglotu skatītāju emocijas, režisors ielika atmiņu logus no Jēzus dzīves. Es arī stāsta plūdumā esmu ielikusi atmiņu logus.
– Kas ir tavi balsti, kur gūsti spēku ikdienā?
– Mani balsti ir ticība un paļāvība Dievam, arī draugi, ģimene, veselīga dzīvesveida principi, daba un dārzs.
– Madonā nodzīvoji lielu dzīves posmu, atgādini, lūdzu, kas pašai visvairāk palicis atmiņā no šī laika perioda!
– Madona ir un būs Latvijas skaistākā pilsēta ar sabiedrību, ko var ātri iekustināt uz labiem darbiem. Šeit visi ir viegli aizsniedzami. Atmiņā ir palikušas gan labdarības akcijas „Pepijas skolassoma", gan darbs kā sociālajai darbiniecei, kad meklēju risinājumus jebkurā situācijā, gan brīvprātīgais kalpošanas darbs pusaudžiem „Ceļa meklētāju" klubā.
– Tavi „Ceļa meklētāji" nu jau ir izauguši, vai zini kaut ko par viņu tālākajām dzīves gaitām?
– „Ceļa meklētāju" kluba pamatkodola gaitas man ir zināmas. Daži jaunieši ir nākuši nometnēs man palīgā apmācīt jauno paaudzi, citi nedaudz vēlāk ir atraduši savas dzīves jēgu. Cita starpā tieši viņi un viņu vecāki bija pirmie, kas no Madonas pieteicās uz manu jauno grāmatu. Mūsu sadarbība un kontakts tātad turpinās.
– Vai pieredze darbā ar pusaudžiem palīdz pašai savu bērnu audzināšanā?
– Protams, ka viss dod savu pieredzi, atstāj pēdas. Galvenais, ko man mācīja pusaudži un tagad māca pašas bērni, ir pacietība. Mani bērni nav vēl sasnieguši „Ceļa meklētāju" vecumu, Saulkrastos ar viņiem darbojos „Piedzīvojumu meklētāju" klubā, kas domāts mazākiem bērniem.
– Kas tevi saista un patīk tagadējā dzīvesvietā – Saulkrastos?
– Saulkrastos patīk, ka aiz žoga ir mežs. Šovasar aizrāvos ar saulrietu fotografēšanu jūras krastā. Krāsas katrreiz ir citādākas. Vēl patīk, ka dārzs ir turpat aiz loga. Patīk eksperimentēt ar jaunām šķirnēm un kultūrām, arvien uzlabot puķu dobi, priecājos, ka izdodas pavairot krūmmellenes.
– Ko novēli madoniešiem un visiem, kas tevi joprojām atceras?
– Novēlu priecāties un pateikties par mazām lietām, iedrošināt un stiprināt citam citu. Tādā veidā arī krīzēs mēs varam ieraudzīt jaunas iespējas.
14.10.2022.