Aizvadītajā piektdienā Madonas muzeja izstāžu zālēs tika atklāta talantīgās gleznotājas Madaras Neikenas personālizstāde „Tur un tepat".
Ekspozīciju veido ainavas, kurās gleznotāja pievērsusies jūras un kalnu tēmai. Tomēr ne tikai. Apskatot darbus, svarīgāk par izvēlēto tematu likās bildes kopīgā noskaņa. Vieglums, ēteriskums, gaismas raksts – izsmalcināta mīlestības valoda, kur pat kalniem nejūt zemes matēriju un jūrai – bangojošo dzelmju stihiju. Gaišais, apliecinošais, bet arī pārsteidzošais, jo neesam taču pieraduši kalnus skatīt maigi iedzeltenā vai jūru – baltā toņkrāsā. Gleznas apstādina, burtiski uzlaižas kā ezers un pārņem ar savu monolītismu, spēcīgo formas un krāsas spektru.
– Madonas novadā dzīvoja mani senči – vecmāmiņas vecmāmiņa, – aicināta uz sarunu, savu piederību mūsu pusei atklāja Madara Neikena. – Joprojām Liezērē mīt vecmāmiņas māsa, bet pati esmu rīdziniece. Šad tad uz Madonu, protams, atbraucu, savulaik apciemoju vecmāmiņu, kad viņa vēl dzīvoja Vestienā. Bet gleznoju ne tikai jūru vai kalnus, arī kokus, mājas, tāles – jebko.
Vaicāta, kā notiek radošais process, Madara aizdomājās: – Tas ir ilgs vērošanas un staigāšanas laiks, arī sajušanas lieta. Par kalnu bildēm varu teikt vienu – tas nav reprezen-tatīvs attēls konkrētajai ģeogrāfijai, tā vairāk ir izjūtu gamma. Vai varu to aiznest līdz skatītājiem? Nezinu, bet par katru gleznoto vietu man pašai ir atmiņas un ļoti personisks konteksts.
Runājot par maizes darbu, Madara uzsvēra, ka joprojām ir brīvmāksliniece, var brīvi strādāt un gleznot. – Ceļošanu parasti apvienoju ar mākslas plenēriem vai mākslas rezidentūru, – iespēju uzturēties ārvalstīs raksturoja māksliniece.
– Tas savā ziņā nedaudz nogurdina, jo nav tikai „ah" un „oh" laiks. Ja braucu ar lidmašīnu, jādomā par darbu transportēšanu, visam jābūt kompaktam. Viskompaktākais ceļojumiem ir akvarelis, kaut darba gaitā tas prasa nožūšanas procesu, ietekmē arī laikapstākļi. Ir gadi, kad aktīvāk esmu piedalījusies plenēros, un ir gadi, kad strādāju rezidentūrās Francijā, Itālijā. Rezidentūra ir ēka ar vairākām studijām, ierobežota telpa, kur nav pārlieku daudz cilvēku un vari nodoties mākslai.
Madara uzsvēra, ka mīl kontrastus – gan vientuļnieka dzīvi, gan sabiedrisku saziņu. – Daba, protams, prasa koncentrēšanos, iedziļināšanos un izjušanu, tad svarīgi būt vienai, – komentēja māksliniece.
– Mēģinu elpot līdzi kokiem, pļavām, iejusties visā, kas apkārt.
Jautāta, kā bērnībā atklāja savu piederību vizuālistiem, māksliniece vēstīja: – Tas ikvienam ir grūti. Man tas bija soli pa solim, tā dabiski, vieliski. Kā visi bērni, sākumā zīmēju, kopā ar draudzeni gāju zīmēšanas pulciņā. Vēlāk iestājos mākslas skolā un pabeidzu Mākslas akadēmiju. Bērnībā paralēli bija mūzikas skola, kas patika, bet tik labi nepadevās. Biju kora klasē, mācījos klavierspēli, bet visgrūtāk gāja ar solfedžo. Solfedžo stundās vistrakākā bija diktātu rakstīšana, kas nepadevās nemaz. Vienā brīdī visa bija tik daudz, ka vajadzēja izvēlēties – vai nu mūzikas skola, vai zīmēšanas un aušanas pulciņš. Ceļš aizveda uz mākslu.
Taujāta, vai atrastais stils, izkoptais mākslinieces rokraksts uzliek arī „rāmi" vai viņā tomēr ir iekšēja brīvība mainīties, Madara bija vaļsirdīga: – Noteikti gribu mainīties, jo ieciklēties un būt vienveidīga nevēlos. Kalni savā ziņā mani lauza, bet tāda iekšēja zemestrīce vajadzīga ik pa laikam.
Darbu skate Madonā jaunajai māksliniecei ir otrā personālizstāde, un Madonas muzeja izstāžu zāles ar dabisko griestu apgaismojumu Madarai, kas pie mums pabijusi vairākos mākslas plenēros, vienmēr likušās īpašas – vienas no lieliskākajām izstāžu zālēm ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē.
– Ar Madaru kopā esmu bijusi vairākos plenēros, mani ietekmē viņas attieksme pret formu, krāsas uzklājums, tik perfekti nolīdzinātais otas triepiens, – lūgta raksturot izstādes autori, atzina plenēra „Laisma" organizatore Maija Jakoviča. – Pārsteidzoša ir Madaras krāsu izjūta, mēģinot maksimāli vienkāršot formu. Nākotnē māksli-
niecei novēlu pārnest akcentu uz mērķi un attiecībā uz formu kļūt vēl brīvākai. Ne vienmēr minimālismā var atrast jauno, tas dažkārt arī ļoti ierobežo.
– Madaras darbi izstaro gaismu, un skatītājiem, tos uzlūkojot, ir milzu brīvība. Var domās izklejoties tālu un darbos saredzēt ļoti daudz, – vēstīja māksliniece Inese Jakobi.
25.04.2018.