Lielās talkas dienā, kad Cesvaini bija samērcējis pamatīgs lietus un vēl šur tur bija rodams pa krusas graudam, uz sadziedāšanos kultūras namā aicināja
AUSTRASBĒRNI.
Savējie visos laikos sapratuši, ka Austra Pumpure, kādreizējā Liepājas teātra mūziķe, kopā ar domubiedriem, kas jau daudzus gadus tiek saukti par Austrasbērniem, Imanta Kalniņa kompozīcijās, tautasdziesmās un paši savās dziesmās izdzied prieku, skumjas un sapņus. Pati Austra bija devusies gūt jaunus iespaidus Sardīnijā.
Daudzas savas dziesmas Imants Kalniņš veltījis Austrai Pumpurei, un viņa bijusi pirmā to interprete. Savukārt Austra tās mācījusi tālāk – saviem sekotājiem. Padomju laikos šī mūzika, šķiet, veidoja tādu paralēlo pasauli, kura pastāvēja sirdīs un savējo pulkā, bet bija gandrīz neiespējama ikdienā… Skudriņas skrien, mūsdienās klausoties „Dziesmu par princesīti" no izrādes „Princis un ubaga zēns" (1968), kurā teikts, ka tikai „sapņu naktī viss ir atkal savās vecās vietās", bet „rīt mēs atkal nolādēsim zemi, kurā piedzimām". Mūžīgos jautājumus uzjunda „Dziesma par jautājumu" no izrādes „Trīs musketieri" (1970), jo arī šobrīd ikkatrs domājam, kas mēs esam un „kā to dzīvi vajag dzīvot". Īpašas atmiņas uzjundīja dziesmas ar Imanta Ziedoņa un Knuta Skujenieka tekstiem. Protams, ir uzaugušas paaudzes, kas zina tikai to, ka kinofilmas „Limuzīns Jāņu nakts krāsā" Lāsma ģībst, dzirdot Imantu Kalniņu. Tolaik, astoņdesmitajos, tas nebija nekas neparasts – tā bija iespēja kaut dziesmā tuvināties domas brīvībai un savu sapņu piepildījumam. Tāpēc labi, ka kāds mums laiku pa laikam atgādina būtisko.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 07.05.2013.
Autore: SANITA DĀBOLIŅA
LAURAS KRŪMIŅAS foto