Lauku atbalsta dienests ir atbalstījis Madonas novada pašvaldības iesniegto projektu „Haralda Medņa dzimtas mājas „Dzintari" atjaunošana".
Tas, vai šī vieta ar laiku kļūs par mūsu Gaismas pili, tagad būs pašu rokās, jo idejiski gan gaismas, gan pils tēls vienmēr pavadījis leģendārā diriģenta, „Dzintaru" mājas kādreizējā saimnieka Haralda Medņa gaitas.
„Gaismas pils man tāda kā liktens dziesma. Trīs kulminācijas ar to bijušas. Ar to mēs, Lazdonas koris, uzvarējām 1938. gada dziesmu karā. 1980. gada Dziesmu svētkos „Gaismas pili" dziedāja trīs reizes, tā pārauga citās dimensijās, un tad tā pērnā kulminācija 1985. gads – mana Zvaigžņu stunda," apliecinādams pamanīto, savulaik teica Haralds Mednis.
„.. Jo izsauks Medni. Un sauks daudzreiz, kamēr izsauks. Un Mednis aizmirsīs, kā iet laiks. Jo šobrīd ir mūžība. No kalna uz kalnu… Te nu uzdegas tās ugunis, kas Jāņos vēl netika aizdedzinātas. Jā-āņ-uu-gunis spīgo… Mednis diriģē. Un nesteidzas. Nesteidzas nemaz. Tā varētu ilgi vēl dziedāt," tā Imants Ziedonis aprakstīja Padomju Latvijas desmito Dziesmu un deju svētku kulminācijas brīdi, kuru atceras tūkstoši – visi, kas bija Dziesmu svētku noslēguma koncertā Mežaparkā.
Vaicāta par atbalstītā projekta gaidāmajiem darbiem, projekta „Haralda Medņa muzejs" vadītāja Inese Mailīte stāsta: – Vispirms būs tehniskās dokumentācijas izstrāde, iepirkuma procedūras veikšana būvdarbiem, autoruzraudzības un būvuzraudzības līgumu slēgšana, būvniecības darbu veikšana…, lai Latvijas simtgades gadā 1931. gadā Haralda Medņa uzceltā māja būtu gaiša un tajā skanētu savulaik Lazdonas kora dziedātā un Haralda Medņa diriģētā likteņdziesma „Gaismas pils".
Līdzās ekspozīcijai par leģendāro diriģentu te plānota informācija par 1866. gadā kaimiņos notikušajiem Pirmajiem latviešu skolēnu koru svētkiem – Skolēnu dziesmu svētku sākumu, par novadniekiem – Arti Kumsāru, šī projekta aizsācēju, Jāņa Bērziņa lolojumu – Madonas novada kordziedāšanas vēsturi. Haralda Medņa mammas – Martas Emīlijas Mednes (dz. Prauliņa) – galā tiks atjaunota krāsns, kurā varēs izcept „Slokātni" un uz plīts izcept „Garaiš piens" – ēdienus, kurus Vidzemes sēļu izloksnes pētniece, dzejnieka Jāņa Medeņa meita Maija Poiša raksturo kā šai pusei piederīgus.
Interesanti, ka paralēli šim projektam Latvijas lauku tūrisma asociācija „Lauku ceļotājs" ir uzsākusi vēl kādu mums saistošu aktivitāti – projektu „7 Latvijas valstiskuma ceļi Latvijas izzināšanai un apceļošanai" (skatīt karti!). Viens no septiņiem valstiskuma ceļiem – „Gaismas ceļš" – sāksies Alūksnē, atnākdams uz Madonu, pa kuru savulaik ieradās arī Medņu ģimene. („Netālu no Opekalna baznīcas vairs tikai piemiņas akmens ir liecinieks un vēsta, ka te kādreiz bijusi Opekalna draudzes skola, izveidota 1683. gadā, tās dibinātājs – mācītājs Ernsts Gliks. Pēteris Mednis (H. Medņa tēvs) bija draudzes skolas pārzinis un draudzes kora diriģents. Pēc 1905. gada revolūcijas Medņu ģimenei no Opekalna jāaiziet, lai darbu un dzīvesvietu atrastu Lazdonas draudzes skolā. Pēteris Mednis apņemas vadīt Kārļa Pētersona dibināto Lazdonas draudzes kori. 1906. gada 16. augustā Opekalna draudzes skolas pārziņa, diriģenta Pētera Medņa un Martas Emīlijas (dz. Prauliņa) Mednes ģimenē piedzimst Haralds Zigfrīds Mednis. " (Fragments no A. Ābeles manuskripta "…starp…".)
Latvijas valstiskuma ceļā „Gaismas ceļš" jau iekļauti konkrēti mūspuses objekti – Skolēnu dziesmu vieta un Haralda Medņa māja „Dzintari".
Ieskatoties vēstures lappusēs – Haralda Medņa tēvam Lazdonā savulaik piederēja 12 ha zemes, un ģimene tur sāka celt māju. „Gribējās taču pašiem savu, ne tik vien kā skolas galu. Laikam pārāk daudz viņš uzņēmās. Pēc gada pavasarī tēvu pēkšņi atveda uz Rīgu, uz Ķeizarmeža slimnīcu. Te Rīgā Meža kapos mēs viņu arī paglabājām. Lazdonā stāvoklis kļuva nestabils. Māsa maza. Jaunsaimniecība un neuzcelta māja. Bija jāpelna nauda. Atgriezos Lazdonā, studijas nepabeidzis. Bez reizrēķina, dziedāšanas un dancošanas mācīju vēsturi, zīmēšanu. Arī latviešu valodu… Tā bija liela pārdrošība no manas puses… Es mācīju tā, kā biju pats noskatījis Rīgā vai tepat no tēva," atmiņās teicis Haralds Mednis, piebilstot: „Dziedāšana man patika. Un patika, ka bērni dzied. Un tā es ar viņiem ņēmos. Varbūt tieši te man veidojās uzskats, pie kura turos ilgus, ilgus gadus: dziedāt var visi, un jādzied katram. Jāpalīdz tik, lai viņš to var darīt."
Nu jau daudzus gadus vēsturiskās skolas, kurā diriģents nostrādāja 13 gadu, vairs nav, par tās esamību liecina vien akmens ceļa malā un turpat netālu esošie „Dzintari".
„Esmu mācījies, ka, tikai kopā turoties, var augt. To novēlu savai latviešu tautai un saviem novadniekiem. Tikai vienībā ir spēks. Tikai tā var izdzīvot," šo Haralda Medņa domu vērts ielāgot jaunajā gadā, kad diriģentam pašam apritētu 111 un kad viņa piemiņa jāizceļ no aizmirstības gluži kā grimusi Gaismas pils.
06.01.2017.