Uzņēmuma „Mailīšu Fabrika" dibinātāja Ilze Mailīte ziemas aukstumā līdzās citiem paveiktajiem darbiem savā darbnīcā noaudusi gadskārtu rakstu brunčus.
Uz balta pamata dažādās krāsu gammās atklājas latvju zīmes: Jumis, Ūsiņš, Māras krusts, Mārtiņa zīme un citas. Audeklā kopumā ieaustas astoņas latviskās zīmes, kas atkārtojas četras reizes. Dziju toņu izvēlē izmantotas sešas krāsas, tās atkārtojas četras reizes.
„Te viss ir kopā – rotaļīgums, diženums, krāsa, spēks!", „Brīnišķīgi!", „Dižens, apbrīnas vērts darbs!", „Gaismas brunči", „Interesanta ideja", „Saulītē virpuļot!", „Cik skaisti!" – atsauksmēs raksta apskatnieki.
– Nezinu, vai latviešu sievietes senatnē tādos staigāja, bet es noteikti šos brunčus nēsāšu, – smejoties saka Ilze Mailīte. – Man tas bija neliels eksperiments, lai saprastu, vai kaut ko tādu vispār var noaust. Pusotru gadu ar savu ideju „nēsājos", beidzot to īstenoju. Latviešiem ir astoņas gadskārtas, kas saistītas ar saules atrašanās vietu debesīs. Tās ir: Meteņi, Lielā diena, Ūsiņi, Jāņi, Māras diena, Miķeļi, Mārtiņi un Ziemassvētki. Katrai no gadskārtām ir sava zīme, un visas šīs zīmes saliku vienos brunčos.
Ilze piebilst, ka īsti neatbalsta novēroto, ka latviskās zīmes ikdienā tiek ekspluatētas: – Precīzi nezinu, no kurienes tās cēlušās, un saprotu, ka īstas skaidrības par to nav arī citiem. Tomēr gribēju izmēģināt, kā zīmes kopumā varētu izskatīties. Tā kā darbnīcā ir velkamā iekārta, kas paredzēta Zemgales rozīšu brunču aušanai, bet Zemgales brunčus aust negribēju, lai noskaidrotu, kā iekārta darbojas, un vēloties šajā tehnikā dabūt ko citu, noaudu gadskārtu brunčus. Uz stellēm uzliku velkamo ierīci un audu savus rakstus. Rezultāts mani tik ļoti interesēja, ka darbu veicu salīdzinoši ātri – sešās dienās. Tā ir kārtējā jaunrade, jaunizdomājums, nekas etnogrāfisks.
Uz jautājumu, kāpēc audumam izvēlēts balts fons, Ilze atklāj: – Zemgales brunčos parasti ir tumšais fons. Negribēju asociācijas ar tiem, turklāt ņēmu vērā, ka divos Ērgļu tautiskajos brunčos ir balts fons, tāpēc izvēlējos latviskās zīmes likt uz balta. Velkos liku kokvilnas diegus, audu ar vilnas dziju, pamats ir vienkārtīgā vilnas dzija, rakstiem izmantoju nešķeterētu trīskārtīgo dziju. Brunči nav pārāk biezi, sver apmēram 700 gramu.
Ar ko audēja tos kombinēs?
– Tā kā brunči nav etnogrāfiski, būs jāmeklē skapī, varbūt kas piemērots atrodas, – smej Ilze.
Paralēli „Mailīšu Fabrikā" rit sadarbība ar pazīstamu modes mākslinieci, tiek austi dažādi paraudziņi, redzēs, kas no piedāvājuma sanāks. – Tas būs jauns projekts, atkal tādi īpaši darbi, nevis standarts, – komentē Ilze. – Jāņem lapa, jāzīmē, jādomā, jāsaprot, kādā tehnikā un kā to var dabūt gatavu. Aušana ir lieta, kur darbojas viss – gan galva, gan rokas, gan kājas.
Ziemas periodā noausti arī dvieļi, kur no septiņiem šobrīd palikuši divi. – Tā kā ārkārtējā situācijā cilvēki apkārt nebraukā, sociālie tīkli ir tie, kas piepalīdz atrast interesentus, – atzīst audēja. – Janvāra sākumā pabeidzu divus milzīgus deķus Viļumsona stellēs. Viena sega bija kādas senas segas atdarinājums, otra – ar to pašu rakstu, bet citās krāsās. Šobrīd koncentrējos vēl vienam lielam deķim. Gulbenes muzejā rudens pusē audām Madernieka rakstu paraugdeķi. Tai pašā tehnikā tagad mēģināšu dabūt lielu segu uz Viļumsona stellēm un ar rakstu no Viļumsona rakstu grāmatas. Ja skatāmies vēsturē, latviešu gleznotājs, interjerists, pedagogs Jūlijs Madernieks „piestellējās" Viļumsonam, izdomāja, ka Viļumsona tehnikā var izaust arī savus rakstus. Valsts Kultūrkapitāla fondam šobrīd esmu iesniegusi projektu, februāra beigās būs atbilde, tad redzēs, kāds manam jaunajam projektam būs atbalsts.
19.02.2021.