Annas Dargevicas un Jāņa Dziļuma filmas „Nopietnā rotaļa: stāsts par Cesvaines teātri un cilvēkiem, kuri to radījuši, spēlējuši un mīlējuši" (2017) pirmizrāde Cesvaines kultūras namā bija cienīga mūsu valsts 100. dzimšanas dienas gada ieskaņa Cesvainē.
Trīsdaļīgā un izsmeļošā filma ne tikai atklāj Cesvaines novada teātra vēsturi, bet arī liecina par katra laikmeta garu, izaicinājumiem un sadzīvi. Un to visu saista cilvēks – cilvēks, kurš mīl teātri, kurš aicina, rosina, režisē, veido scenogrāfiju, meklē lugas un rekvizītus, kurš ir gatavs atklāt skatītājam savas ilgas un dvēseli, kā arī dalīties atmiņās. Filmas veidotāji ar veiksmīgu materiāla atlasi un montāžu radījuši spilgtu liecību par mūžam zaļo teātra koku mūsu novadā.
– Kas pamudināja veidot filmu par teātri Cesvainē?
Anna: – Pāris gadu pirms pētījuma uzsākšanas bija doma savākt un apkopot materiālus par to laiku, kurā pati esmu piedalījusies teātra kolektīvā, kamēr vēl ir dzīvas atmiņas par cilvēkiem, kuri Cesvaines teātri mīlēja, veidoja un uzturēja augstā līmenī. Sākot pētīt pieejamo, radās interese salīdzināt, kā teātris darbojies dažādos laika periodos. Meklējām cilvēkus, kuri spēlēja teātri, iestudēja lugas vai atceras citus to darām. Priecājāmies par lielo atsaucību.
– Senākais gadskaitlis, kas parādās filmā. Kas ar to saistās?
Anna: – 1868. gads: pirmā teātra izrāde latviešu valodā Rīgā Turnhallē – Aleksandra Johana Stendera luga „Žūpu Bērtulis". Teātra ļaudis jau izsenis centušies saglabāt rakstnieku, dramaturgu piemiņu: 1890. gadā cesvainieši ziedoja Ausekļa kapakmenim, vēlāk, 1987. gadā, tautas teātru velte Rūdolfa Blaumaņa piemineklim Madonā.
– Pirmskara laika teātris: kas raksturīgs, kādas personības?
Jānis: – Man kā necesvainietim tas bija atklājums. Vispirms no Daces Zvirgzdiņas saņēmām viņai zināmo lugu sarakstu, tad – izrāžu fotogrāfijas no Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja, kā arī Cesvaines muzeja, no Daigas Matrozes. Sākām meklēt atsauces par kultūras dzīvi Cesvaines apkārtnē tālaika periodikā. Daudz informācijas izdevās atrast „Madonas Ziņās", „Gulbenes Vēstnesī" un citos preses izdevumos. Aleksandra Plensnera, Roberta Apenīša (pseidonīms Grozgalvītis) publikācijas un, protams, bijušās cesvainietes Elvīras Baldiņas atmiņas sniedza papildu informāciju.
Sevišķi pārsteidza viesrežisoru Rodes, Zeltmaša, Pētera Lūča, Pētera Ašaka un citu lielie iestudējumi provincē, iesaistot izrādēs gan profesionālus aktierus no Rīgas, gan vietējos amatieru kolektīvus. Ja nepilnus 10 gadus pēc Latvijas valsts dibināšanas tas bija iespējams, rodas jautājums, kādēļ tagad, 27 gadus pēc neatkarības atjaunošanas, novadā paliek arvien mazāk iedzīvotāju, mazāk pašdarbības entuziastu…
Anna: – Man kā cesvainietei bija gandarījums uzzināt par Melbāržu dzimtu, kura jau četrās paaudzēs darbojas pašdarbībā – mūzikas un teātra jomā. Pārsteidza tas, ka valsts iedalīja naudu dekorāciju veidošanai un viesrežisoru algošanai, lai celtu kultūras līmeni provincē.
– Kas Cesvainē uzturējis teātra kaislību?
Anna: – Pirmskara periodā aktīvi darbojās kultūras veicināšanas biedrības un vidusskolas skolotāji Augusts Saulietis, Antons Actiņš un citi, bet īpaši Marija Bērzkalne. Pēckara periodā gribu pieminēt Zentu un Hariju Šulcus, kuri Cesvaines vidusskolā iestudēja atmiņā paliekošas izrādes. Lielu ieguldījumu finansiālajā jomā deva PS „Cesvaine" direktors Jānis Kārkliņš, kura vadītajā saimniecībā pastāvēja trīs tautas kolektīvi: teātris, koris, deju kolektīvs bija ieguvuši godpilno Tautas kolektīva nosaukumu. Galvenā teātra organizatore bija kolektīva vecākā Friderika Zvirgzdiņa, kuru gados vecākie aktieri godāja par Māti, bet jaunākie – par Frīdas tanti. Lauku teātra dramatisko kolektīvu līdz Tautas teātra līmenim sagatavoja prasmīgā režisore Monika Brieze un konsultēja Rīgas Operetes teātra režisors Kārlis Pamše. Šobrīd Cesvaines teātris ir režisores Aldas Albertes un teātra vecākās Birutas Romančukas sirdsdarbs.
– Kuras Anniņai ir tuvākās izrādes?
– Man patika spēlēt Monikas Briezes režijā: viņa mums, lauku cilvēkiem, uzrakstītajā tekstā mācīja atrast savu tēlu, tā iekšējo pasauli, uzvedību, apģērbu. Pašā pirmajā lugā – Rūdolfa Blaumaņa „Zagļos" – bija jādzied: nekāda dziedātāja nebiju, bet vai nu Frīdas tante to vien dabūs gatavu…
Visveiksmīgākā loma man izveidojās ungāru autora L. Fodora lugā „Gatavības apliecība", ar šo iestudējumu Cesvaines teātris ieguva Tautas teātra nosaukumu. Man tajā bija galvenā loma un, protams, liels gandarījums. Toreiz bija atlasīts tik spēcīgs aktieru kolektīvs! Un dekorators Slavis Strads deva lielu ieguldījumu skatuves iekārtošanā. Vēl tagad atceros skati un lielo skatuvi toreiz jaunajā kultūras namā Stučkā (tagad Aizkraukle). Priekšējā rindā sēdēja sešpadsmit komisijas locekļi.
Patika Viktora Rozova „Kāzu diena", kur izveidojās laba saspēle ar Imantu Manguli, un Alekseja Arbuzova „Mans nabaga Marats", kurā spēlēja trīs spēcīgi aktieri: Māra Taranda, Ivars Ozoliņš un Aivars Briedis.
– Cik atsaucīgi bija cilvēki, kurus aicinājāt tikties, intervējāt?
Jānis: – Ar fotogrāfijām un atmiņu stāstiem par sava un savu vecāku laika kultūras dzīvi dalījās daudzi pašreizējie un bijušie novada iedzīvotāji: Juris Zvirgzdiņš, Aldis Krūmiņš, Velta Smirnova, Inta Roma, Ivars Šulcs, Raina Grauzdule, Imants Galejs, Ilze Jūra, Dzintra Šuma, Ilze Plikause, Vēsma Purena, Austra Golovina, Inga Krūmiņa, Ausma Lūse, Rita Krieviņa, Daina Augule, Agra Jaunrubene, Dzintra Medne, Zenta Vizule, Anna Haritonova, Sarma Blumfelde, Viktors Leimanis, Antra Graudupe, Ilga Rumpe, Vilnis Špats, Bruno Podiņš, Andris Melbārdis, Rasma Melbārde, Ivars Ozoliņš, Aivars Briedis, Aina Briede, Oļģerts Ozols un citi. Atmiņās dalījās arī bijušie režisori un viņu radinieki – Līga Gedrovica, Monika Brieze, Zigmunds Bekmanis, Biruta Romančuka, Māris Pamše, Anna Pamše-Romāne -, kā arī pašreizējā Cesvaines tautas teātra režisore Alda Alberte.
– Cik ilgu laiku veltījāt filmas izveidei?
Jānis: – Pieredzes videofilmu veidošanā nebija – līdz šim nodarbojāmies ar fotogrāfiju un epizodiski bijām salikuši pa kādai ceļojumu filmiņai. Kad sākām, šķita, ka to varētu paveikt gada laikā, taču, meklējot materiālus, gandrīz aiz katra atklātā fakta vīdēja norādes, ka, iespējams, kaut kāda informācija vēl palikusi apslēpta un vajadzētu papētīt dziļāk. Tā no idejas līdz rezultātam pagāja pusotrs gads. Montējot daudz ko nācās īsināt, jo sapratām – lai gan filmu skatīsies tie, kurus teātra tēma interesē, divas stundas ir maksimālais laiks skatītājam.
– Vai ir gandarījums par paveikto?
Anna: – Protams! Lai gan viss, ko ielikām filmā, ir pieejams dažādos avotos, koncentrēta Cesvaines teātra vēstures apkopojuma līdz šim nebija.
Tā galvenokārt bija kara un pēckara laika paaudze, kuras darbs un sasniegumi pašdarbībā šodien bieži tiek atstāti pelēkajā zonā, aizmirstot, ka viņiem nebija izvēles, kurā laikā dzīvot. Tieši tolaik mākslinieki daudz spēja pateikt starp rindām.
Veidojot filmu, sapratām, ka to vajadzēja sākt daudz agrāk, jo daudzu aktieru un režisoru vairs nav šai saulē. Katrā ziņā nākamie Cesvaines tautas teātra vēstures izzinātāji to varēs izmantot par pamatu, lai pētītu dziļāk un plašāk.
Prieks arī par to, ka nesavtīgu palīdzību filmas muzikālajam risinājumam sniedza Ainārs Melbārdis, Vita Krūmiņa, Imants Kozuls, Daiga Matroze un Oļģerts Ozols.
– Kur filmu var noskatīties?
Anna: – Filma netiks izplatīta komerciāli. Filmas kopija ir nodota Cesvaines tautas teātrim, Cesvaines muzejam, Madonas novadpētniecības un mākslas muzejam. Jebkurš Cesvaines teātra vēstures interesents var saņemt no mums kopiju savā datu nesējā par brīvu.
16.02.2018.