Piektdien, 12. maijā, Madonas kultūras namā esam aicināti uz grupas “The Sound Poets” akustisko koncertu.
Sarunā ar grupas līderi Jāni Aišpuru ielūkojos, kā veidojies viņa paša personības un izaugsmes satvars. Jānis ir beidzis Rīgas Valsts 1. ģimnāziju un Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultāti, iegūstot maģistra grādu vides uzņēmējdarbībā. Muzikālo karjeru sācis Jāzepa Mediņa bērnu mūzikas skolā. Nozīmīga loma Jāņa muzikālajā izaugsmē bijusi laikam, kas pavadīts jauniešu korī "Kamēr…" diriģenta Māra Sirmā vadībā. Jānis ir viens no grupas "SPB" dibinātājiem, uz kuras pamatiem tiek dibināta grupa "The Sound Poets", kas šobrīd ieņem nozīmīgu lomu Latvijas popmūzikas laukā, iemantojot klausītāju atzinību ar vairākiem albumiem, kas jau atzīti par attiecīgā gada labākajiem mūzikas ierakstiem Latvijā.
– Madonā grupa "The Sound Poets" būs pilnā sastāvā – visi pieci tās dalībnieki, – sarunā ar "Staru" uzsver Jānis Aišpurs. – Kopš grupas pastāvēšanas pagājuši 12 gadi, šādā sastāvā muzicējam devīto gadu.
– Kāds īsti ir grupas muzikālais ceļš?
– Muzikālais virziens mums ir viens, nianses atkarīgas no apstākļiem, iedvesmas, impulsa. Nereti nedaudz pamainām muzikālo formātu, kādā ar klausītājiem tiekamies, bet ceļš ir viens – turpinām rakstīt mūziku, kas pašiem patīk, un priecājamies, ka mūsu klausītājiem tā ir tuva un sirdi uzrunājoša.
– Profesionālais ceļš vedis no finansista, ekonomista līdz palikšanai mūzikas laukā kā profesionālim.
– Jaunībā mēs visi izmēģinām visu, līdz atrodam savu lauciņu, kurā jāturas ar zobiem un nagiem. Pēc darba finansistos man bija periods, kad strādāju reklāmas aģentūrā, kur viss bija veiksmīgi un labi, tikai vienā brīdī
sapratu – domas arvien vairāk saistās ar mūziku, viss pārējais tik ļoti neuzrunā. Tad bija skaidrs, ka jādara iespējamais, lai mūzika kļūtu ne vien par sirdslietu, bet par pelnošu sirdslietu.
– Muzikālās izglītības saknes saistās ar labu skolu.
– Savu muzikālo izglītību sāku Jāzepa Mediņa bērnu mūzikas skolā, tā ir interešu izglītība, kur spēlēju vijoli un klavieres. Šobrīd vijole smuki stāv mājās, uzkārta uz nagliņas, un, iespējams, gaida savu laiku. Tad gan būtu jānopērk jauns lociņš, jo vecais ir beigts un pagalam. Turklāt vijoles spēlei vajadzīgas labas iemaņas, tik viegli ar tās spēlēšanu neizšļūkt.
– Kāda ir grupas savstarpējā sadarbība? Cik svarīgi ir būt domubiedriem ārpus koncertiem, citam citu papildināt kā personībām?
– Uz šo jautājumu vislabāk atbild fakts, ka esam viena no retajām mūsdienu parādībām, kas ir nevis projekts vai solists ar pavadošo sastāvu, bet grupa, kas papildina cits citu. Pēdējais albums "Pie vienas uguns" no A līdz Z gan muzikāli, gan tekstuāli, gan emocionāli un saturiski tika kopradīts. Ja salīdzina ar pirmo albumu, kur liela daļa dziesmu bija sastrādātas vēl pirms grupas dibināšanas, finiša taisnē ar grupas biedriem tikai kaut ko noaranžējām, pēdējais albums ir piecu cilvēku kopdarba un mīlestības auglis.
– Kas jūs mūzikā saista? Ko klausāties ārpus savām dziesmām?
– Spektrs ir visplašākais. Šodien, braucot uz koncertu Jelgavā, piemēram, klausījāmies džeza un laikmetīgās mūzikas improvizētāju Jāni Ruņģi, citreiz – pilnīgi ko citu. Diapazons ir super plašs, sākot no industriālās un alternatīvās mūzikas līdz klasiskajai mūzikai, folkmūzikai. Žanram faktiski nav nozīmes, svarīga ir pati mūzika un tās izpildītāji. Nepieturamies pie konkrēta žanra un tautības, jo izcilība nav pakļauta nacionalitātei, izcilība ir indivīda pūļu un darba rezultāts. Turklāt jāapzinās, ka talants iedalīts proporcionāli daudz vairāk nekā cilvēkiem ir darbspēju. Tikai kombinācija, ka ir gan talants, gan darbspējas, nes augļus.
– Kāda ir grupas dalībnieku ikdiena?
– Tas atkarīgs no laika un prioritātēm, jo to kuģi jau mēs paši vadām. Ir koncertu periods, ir brīži, kad jāsacer dziesmas, tad laiks aizrit ar zīmuli un blociņu rokās vai sēžot pie klavierēm un ģitāras. Kad jārīko koncerti, notiek sapulces, pārrunas – kas, kur, kā jādara. Pirms koncertiem pastiprināti trenējamies, notiek kopīgi un individuāli mēģinājumi. Bez tam Undīne intensīvi mācās Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā, Kārlis spēlē vēl citās grupās, Pēteris pasniedz bungas un arī spēlē grupā "Pienvedēja piedzīvojumi", es pats dažkārt kaut ko producēju – laiks paiet ļoti radoši un intensīvi.
– Kur notiek grupas mēģinājumi?
– Gadu gaitā esam iekopuši savu ligzdiņu, kur regulāri mēģinām. Vasarās braucam viens pie otra ciemos, neformālā gaisotnē uzgrilēt kādu gaļu vai dārzeni, atpūsties, parunāt. Esam iemācījušies labi salāgot kopābūšanu, lai nav ne par daudz, ne par maz, lai būtu gana.
– Kā grupu un jauno albumu uzņem klausītāji?
– Tā ir mīlestības upe, kas plūst liela un masīva, un upes gultni pat nevar saredzēt – tās dziļums ir apslēpts. Paldies visiem, kas nāk un atbalsta, emocijas ir vienreizējas! Cilvēki atsaucas ne tikai vecajām labajām dziesmām, bet ar lielu atbalstu uzņem jaunās. Kad spēlējam un skan dziesma "Pie vienas uguns", zālē veidojas kas maģisks, neaprakstāms. Turklāt šī mūzika nav domāta vienai konkrētai paaudzei, uz koncertiem nāk gan bērni, gan kundzes un kungi ar dzīves pieredzi sirmos matos. Programma, protams, nav dejošanai (to atstāsim vasaras festivāliem), bet mūsu akustiskās tūres neatņemama sastāvdaļa ir līdzdziedāšana. Pirmoreiz tūrē ar akustisko programmu devāmies 2017. gadā un jau toreiz sapratām, ka latvietim līdzdziedāšana ir savdabīgs ģenētiskais kods. Tai gadā bijām arī Madonā, un tās ir visforšākās atmiņas, kas saistās ar sirsnīgu uzņemšanu.
– Vai pēc koncertiem ir tukšuma izjūta? Kur gūstat atjaunošanos un enerģiju?
– Koncerti ir enerģijas apmaiņa. Uzreiz pēc uzstāšanās, tāpat kā pie jebkura darba, kur esi ieguldījis visu spēku, sirds enerģiju, paiet brītiņš, līdz atelpojies, atgūsties, bet, kad tas ir noticis, saproti, ka pretī esi saņēmis daudz vairāk par atdoto. "Es gribu sildīties ar tevi pie vienas uguns un vienu maizi ēst, man sen jau nebiedē mūsu tuvums, to nevar noklusēt," – tie ir jaunā albuma tituldziesmas vārdi – kods, ar kuru ejam pie klausītājiem un slēdzam vaļā viņu durvis.
09.05.2023.