Režisora Dzintara Dreiberga jaunākā spēlfilma “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” divu nedēļu laikā, kopš pirmizrādes, pulcējusi 73 000 skatītāju.
To vidū esam arī mēs, Madonas novadā. Režisors kopā ar savu komandu radījis emocionālu ekrāna darbu par Latvijas pirmās sieviešu basketbola vienības "Rīga TTT" izveidi 1958. gadā, neilgi pēc PSRS okupācijas, un komandas kapteini, pēcāk arī treneri – Dzidru Uztupi-Karamiševu (filmā – Agnese Budovska). Stāsts balstīts patiesos notikumos, jo TTT komanda kļuva par pasaules līmeņa fenomenu, 18 reizes izcīnot Eiropas čempionvienību kausu. Filmas centrā ir TTT pirmās komandas kapteines Dzidras stāsts, kura, dzīvojot aiz padomju dzelzs priekškara, klusībā cerēja satikt kara laikā emigrējušo brāli.
25. novembrī, piektajā pilnībā izpārdotajā filmas seansā Madonā, tikties ar skatītājiem kinoteātrī "Vidzeme" bija ieradusies mūsu novadniece, aktrise Agnese Budovska un filmas režisora/producenta asistente Dace Zariņa-Spravniece.
Ievadvārdi pirms filmas
– Agnesei neapšaubāmi ir basketbolistes talants, bet basketbols filmā ir tikai "scenogrāfija", jo stāsts ir daudz dziļāks un skar ikvienu ģimeni Latvijā, – atklājot tikšanos, uzsvēra Dace Zariņa-Spravniece. – Mana mamma, piemēram, arī spēlēja TTT komandā un tāpat nonāca čekā, kur uzzināja – viņai uz spēli Parīzē braukt neļaus. Tas notika citā gadā nekā notikušais filmā, bet situācija bija līdzīga. Radinieki mums dzīvoja ārzemēs, un čekas darbinieki uzskatīja, ka mamma var aizbēgt no padomju Latvijas.
Agnese Budovska piebilda, ka arī viņas dzimtā ir līdzīgi smagi stāsti, un tas ir atstājis sekas. – Esmu dzimusi brīvā Latvijā, bet padomju laika nospiedumus savā ikdienā joprojām jūtu, – apliecināja aktrise. – Filma par šo laiku runā pārliecinoši, bet nenoliegšu, ka man kā aktrisei ir mazliet bail būt tik skaļa rupora priekšgalā, kādu rada filma. Tieši tāpēc bailēm ir jākāpj pāri. Mums visiem šodien ir jābūt drosmīgiem, nedrīkstam būt inerti savās izvēlēs. Mums ir brīvība – jā, bet tā ir brīvība nevis gulēt pludmales smiltīs, bet darīt lietas labā to, ko katrs varam.
Jautājumu un atbilžu daļa
Pēc filmas noskatīšanās viešņām tika uzdoti jautājumi. Pirmais – vai filmu rādīs arī Daugavpilī?
– Jā, filma ir pieejama visā Latvijā, un tā visur ir izpārdota, – atbildēja Dace Zariņa-Spravniece. – Filma tapa sešu gadu laikā. Pirmos divus gadus režisors rakstīja scenāriju un izpētīja visus pieejamos materiālus. Nākamie divi gadi pagāja filmēšanas laukumos un vēl divi – filmu montējot.
– Tas bija izkaisīts posms, ne jau katru dienu notika filmēšana, – piebilda Agnese Budovska. – Sākām darbu septembrī, turpinājām ziemā, pēc tam vajadzēja pavasara skatus – process ieilga. Viena filmēšanas maiņa bija 12 stundu gara. Filmas operators skrēja mums, spēlētājām, līdzi ar 22 kg smagu kameru, un tas ir apbrīnojami. Skaistās mākslas detaļas – metāla krūzītes, trīs litru burkas ar ievārījumu, ko atceros redzējusi tikai dziļā bērnībā, – ir Lauras Dišleres darbs.
– Es pati kādreiz biju profesionāla basketboliste, tāpēc mans uzdevums bija sekot līdzi spēles ainām, un biju arī masu skatu koordinatore, – savu darbu pie filmas raksturoja Dace. – Pāris tūkstoši brīvprātīgo, kas notikumos nerunā, bet tikai parādās, bija mans departaments. Katra aina sportā kā minimums tika filmēta piecpadsmit reizes, līdz ar to varat iedomāties, kāda meitenēm bija slodze.
Agnese piebilda, ka komandā bija meitenes, kas visas ir spēlējušas basketbolu, vienīgi viņa visu sāka no nulles.
Par emocijām pēc filmas
Rīdziniecēm tika vaicāts, kuro reizi viņas pašas noskatījās šo filmu.
– Es Madonā to skatījos otro reizi, – atbildēja Agnese Budovska. – Biju arī pirmizrādē Rīgā, kur Forum Cinemas 14 zālēs notika filmas seansi. Man katrā vajadzēja ielūkoties un uzrunāt skatītājus. Turklāt Doma laukumā tai brīdī notika milzīgs protests, un man galvā bija domas par savām personīgajām izvēlēm. Līdz ar to filmu tā īsti noskatījos tikai šodien.
Dace Zariņa-Spravniece minēja, ka filmu Madonā redzēja ceturto reizi: – Bija tomēr momenti, kad tāpat uzmetās zosāda, un brīži, kas lika aizdomāties par pasaules kārtību, kāda tā reiz bija un dažās vietās ir joprojām. Aktieris Arturs Smoļjaņinovs, galvenās čekista lomas atveidotājs, karam Ukrainā sākoties, pārcēlās no Krievijas uz Latviju. Preses konferencē viņš tīrā latviešu valodā runāja ar publiku. Aktieris uzsvēra, ka mēs varam būt laimīgi, dzīvojot brīvā valstī, jo tas, par ko stāsta filma, vēl joprojām notiek Krievijā.
Kas motivēja iesaistīties
Uz jautājumu, kas motivēja iesaistīties filmēšanā, Agnese Budovska atklāja: – Kad režisors man piedāvāja galveno lomu, biju gaidību septītajā mēnesī, plus 20 kg smagāka. To, ka spēlēšu basketbolu, tobrīd bija grūti iedomāties, bet režisors savā pārliecībā bija noturīgs. Zīdainis, negulētās naktis – nebija vienkārši, bet uzsāku individuālus treniņus, un mani motivēja režisora uzticēšanās. Tā bija tik klaja uzticēšanās, ka ļāvos darbam.
Uz jautājumu, vai filmas galvenā varone reālajā dzīvē vēl tikās ar savu brāli, atbildi sniedza Dace Zariņa-Spravniece: – Dzidras Uztupas-Karamiševas brālis dzīvoja Anglijā, viņš arī spēlēja basketbolu. Kad Latvija kļuva brīva, Dzidra un Ēriks tikās Latvijā, viens otram bija atbalsts līdz pat dzīves pēdējām stundām.
Vaicāta, vai turpinās karjeru basketbolā, Agnese Budovska pasmaidīja: – Kad beidzu darbu pie filmas, nonācu kastingā, kur man paziņoja, ka nākamajā filmā spēlēšu izbijušu peldētāju. Līdz ar to visu aizvadīto gadu nācās pavadīt baseinā. Esmu sākusi mācīties niršanu bez skābekļa balona, un tas jau kļuvis par manu meditāciju un hobiju vienlaikus.
Svarīgi būt pašiem
Atvadoties aktrise aicināja būt laimīgiem pašiem, jo tikai tā varam darīt labāku sabiedrību sev apkārt: – Dariet visu iespējamo, lai būtu laimīgi! Nepakļaujieties internetam, citām informācijas gūzmām, meklējiet iemeslu, kāpēc būt ar skaidru prātu, būt priecīgiem, personiskiem un atdevīgiem.
– Ja sportā ir medaļas divas puses, tad bieži pat neapzināmies, kāda ir tā otrā, – sveicot abas viešņas, aizdomājās Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs. – Filmā to varēja spilgti redzēt, un klusums, pārdomas, kas iestājās pēc filmas noskatīšanās, to lieliski apliecināja. Paldies filmas komandai, un pāri visam – esam ārkārtīgi lepni, ka Agnese ir mūsu novadniece!
02.12.2025.