Mēs dzīvojam laikā, kad robežas starp paaudzēm kļūst arvien nosacītākas. Jaunieši rada uzņēmumus un iedvesmo ar savu enerģiju, seniori apgūst jaunas prasmes, piepilda sen lolotus sapņus un pierāda, ka nekad nav par vēlu sākt vai turpināt. Iedvesma rodas tur, kur ir iztēle, griba darboties, mācīties un dalīties — neatkarīgi no dzimšanas gada. Svarīgs ir iekšējais resurss, jo cilvēks nekad nav statisks — viņš kļūst, attīstās, mainās, pārveidojas. Radoša darbošanās nav jaunības privilēģija — tā ir cilvēka apziņas un brīvības izpausme absolūti jebkurā dzīves posmā.
Tiekoties ar mākslinieku Ati Ieviņu Cesvaines pilī, kur izlikta viņa darbu parāde, tam gūstu apstiprinājumu. – Alķīmiķa gars man iekšā bijis vienmēr, – saka mākslinieks. – Jau no pamatskolas laikiem, kad spēlēju mandolīnu. Neviens to nezina, bet joki bija lieli. Tolaik dziedāju korī, spēlēju mūzikas instrumentu, dejoju, un tad atbrauca viena Rīgas dāma, sagādāja man radošu braucienu uz Krimu. Aktīvos bērnus toreiz sūtīja uz nometni, un mani no lauku skoliņas Mālpilī – arī. Plāns funkcionāriem bija jāpilda, tā es tur tiku. Atceros, ka klases audzinātāja par mani teica: "Nu Atis mums ir talantīgs, bet ļoti kautrīgs." Tomēr tā gluži nebija, jo vienmēr esmu bijis nemiera gars, tāds liels provokators. Tad klusībā skolotājas teikto papildināju – esmu talantīgs, ļoti kautrīgs "huligāns". Mani veidotie mākslas darbi tam ir pierādījums, tie neļauj mānīties.
Fotogrāfs, mākslinieks, draugs
Dzīvē Atim Ieviņam bijuši daudz un dažādi periodi, izstāžu kopainā tas labi redzams. – Visvairāk mani pašu interesē pēdējo trīs gadu darbi – asamblāžas par banānu tēmu, – vēsta autors. – Šie darbi ir bez morāles, bez aizspriedumiem, tā ir tīrā glezniecība. Nevienam neizdabājot, pilnīgas atbrīvotības un brīvības izjūtā. Varu darīt no rīta vai pa nakti – nevienam nav jāatskaitās. Šajos darbos esmu brīvi lidojis, un nav miera joprojām. Neviens savas beigas paredzēt nevar, tāpēc daru. Tagad man gan ir citi formāti. Uz jubileju bērni uzdāvināja krēslus. Tie bija iepakoti lielformāta kartonos, ko dāvinātāji taisījās mest ārā. Bet man galvā nostrādāja cita doma – uz kartoniem es varu veidot jaunas asamblāžas (no franču assemblage – "savienošana", "salikšana" – tehnika, kurā mākslas darbs tiek veidots, apvienojot vienā kompozīcijā dažādus reālus priekšmetus un materiālus). Starp citu, asamblāžas man atklāja tekstilmākslinieks Georgs Barkāns. Viņš pats divdesmit gadus man bija Džo – tā viņu saucu, un mēs bieži tikāmies. Visvairāk atmiņā palikušas mūsu interesantās sarunas. Nopietni komentāri par daiļradi nav mans uzdevums – ar to lai nodarbojas mākslas vēsturnieki. Mums bija draudzīga aprunāšanās bez mikrofoniem – pie kafijas, tējas, vīna glāzes vai bez visa tā.
Bez politiska zemteksta
– Zīgerista banāniem ar manu glezniecisko kolekciju ir maz sakara, – smej Atis Ieviņš. Lasītājiem te jāatgādina 90. gadu politiķa Joahima Zīgerista banānu stāsts, kas simbolizē populismu un politisko pieeju vēlētājiem. Zīgeristu par "folkloras varoni" Latvijas politiskajā atmiņā savulaik padarīja banānu dalīšana vēlēšanu dienā. Savukārt Ata Ieviņa mākslas darbos banāns ir politiski "nevainīgs", tas vairāk atklājas kā glezniecisks zieds.
– Pirmie interesantie eksperimenti man bija armijas laikā, kad fotopapīru metu kaudzītē uz grīdas, pa nakti tur kaut kas vēl notecēja, pludinājās un parādījās gleznieciskas lietas, – atceras mākslinieks.
Sudraba kodinājums patiešām ir Ata Ieviņa izgudrota autortehnika, pie kuras viņš nonāca, eksperimentējot ar analogo fotogrāfiju attīstīšanu. 20. gadsimta 60.-70. gados fotogrāfiju attīstīšanā nepieciešamie materiāli – fotopapīrs un attīstīšanas ķīmija – saturēja daudz sudraba. Attēlu pārnešana no filmiņas uz papīra bija garš process, kura gaitā, attēlus ietinot un ilgstoši uzglabājot mitrus, tajos parādās gleznieciski efekti.
– Tagad ir līdzīgi, – atzīst mākslinieks. – Apēdu banānu, un tā mizu nolieku redzamā vietā. Ar laiku tā turpina tonālos procesus – ierosina un piesaka jaunu tonalitāti. Vēl pēc laika miza nav tik paklausīga, nepaliek skaistumā, grib pierādīt ko citu. Man šis process ir interesanta sadarbības forma. Radoša līdzdalība. Saviem mākslas darbiem lietoju arī herbārijmizas. Nekad identiski precīzi banāna čaula nenolokās, vienmēr būs atšķirīgas gleznieciskās nianses. Un tas ir pats jaukākais, ka procesā pastāv nejaušības, visam līdzi nāk pārsteiguma moments. Turklāt šis radošais prieks ir arī ļoti garšīgs!
Reportiera darbs
– Laikā, kad strādāju avīžu, žurnālu redakcijās – lielākam skatītāju un lasītāju lokam, man bija jārēķinās ar dažādiem sagatavotības līmeņiem, – aizdomājas Atis Ieviņš. – Pēc Mākslas akadēmijas beigšanas reportiera profesijā strādāju ilgu laiku, un arī toreiz vilkme vienmēr bija uz "huligānisma" pusi. Man nepatika oficiālas lietas, piemēram, izstāžu atklāšanas. Tās bija tik vienveidīgas, tur varēja paredzēt visas tās runas un gājienus. Un kāpēc gan gleznotājam būtu kas jāsaka savu darbu skates atklāšanā? Vārdu došanas ziņā labi atceros Leonīdu Āriņu, kas personālizstādē iznāca priekšā un teica: – Ko tad es te daudz varu bilst – labot jau ir par vēlu… Bet viņa toreizējās izstādes kurators Ojārs Ābols gan bija īsts runas vīrs, kas mācēja tekstuāli uzburt "mošeju" un tad, kad bija laiks beigt runāt, nojaukt to "mošeju" vai pielikt punktu, bija pagrūti.
– Reportiera gaitās man tapa daudzu rakstnieku portreti – kolāžas ar Leonu Briedi, Imantu Ziedoni, Ojāru Vācieti, Māri Čaklo, – turpina Atis Ieviņš. – Nebija tā, ka atnāc, nofotografē un liec bildi rāmī. Tas bija ilgāk pavadīts laiks. Biju arī pēdējais, kurš nopietni fotografēja Ojāru Vācieti. Pie viņa viesojos vairākkārt, mēs pamazām sadraudzējāmies. Bildēt radošu cilvēku nekad nav bijis vienkārši. Atceros, ka Ojāra dzīvoklī grāmatas bija sakrautas siena kaudzes veidā. Jautāju ko dzejnieks dara, ja kādu, kas dziļumā, grib palasīt? Viņš atbildēja, ka tad dodas uz bibliotēku. Savstarpējā gaisotne mums vienmēr bija neformāla – dabiska, bez uzspiestas pieklājības. Šādā vidē vieglāk atvērties, izjust savstarpēju uzticēšanos. Svarīgāka par hierarhiju arī man vienmēr likusies sadarbība un cilvēcīgums.
24.02.2026.