Kopš šī gada 2. janvāra Dziesmusvētku skolā — vietā, kur savulaik dzīvoja un radoši darbojās kordiriģents Haralds Mednis, — par muzejpedagoģi — izglītojošā darba speciālisti pieņemta darbā Zane Kumsāre.
– Esmu īstena madoniete jau no dzimšanas, – aicināta uz sarunu, atklāj Zane. – Mācījos Madonas vidusskolā, pabeidzu Madonas Valsts ģimnāziju, un laikā, kad vajadzēja izvēlēties, kur doties tālāk, par studijām īstas skaidrības nebija. Tad devos uz vērienīgo izstādi "Skola", kas notiek Ķīpsalā un kur visas augstskolas sevi prezentē. Staigāju pa paviljonu un vēroju, kas mani uzrunās. Izvēlējos Ekonomikas un kultūras augstskolu, ko pabeidzu 2009. gadā.
– Vai studiju laiks bija interesants?
– Tas tiešām man likās ļoti saistošs. Mācījos kultūras vēsturi, menedžmentu, projektu vadību un rakstību, iepazinos ar grāmatvedības lietām. Vienmēr esmu bijusi aktīva un runīga, mums kursā bija daudz radošu cilvēku – četri gadi paskrēja nemanot.
Darbojos studentu pašpārvaldē, palīdzēju dažādās aktivitātēs. Pēdējā studiju gadā paralēli mācībām augstskolā strādāju par lietvedi ekonomikas nodaļā. Tas bija darbs ne tikai ar dokumentiem, bet arī ar studentiem, jo viņi nāca pie manis ar saviem dažāda veida iesniegumiem, palīdzēju risināt problēmas mācībās u. c. Šis darbs man ļoti patika – reāli iemācījos kārtot lietvedību un ar studentiem biju kā savējā, palīdzot visā, kas nepieciešams.
– Kur ceļš veda pēc augstskolas?
– Tad aktualizējās mans privātais stāsts. Augstskolas laikā Rīgā biju kopā ar savu draugu Kārli. Viņš uz Madonu atnāca gadu agrāk, jo gadu agrāk pabeidza augstskolu. Man bija jāizvēlas – vai nu palieku Rīgā, kur darbs ļoti patika un augstskola to piedāvāja turpināt, vai dodos uz Madonu, jo Kārlis stingri pateica, ka Rīgā nedzīvos. Diži daudz galva gan nebija jālauza, sirds visu pateica priekšā. Kaut studiju laikā dzīve Rīgā man patika, dzīve galvaspilsētā kūsāja, kas bija liels vilinājums, tomēr uzrakstīju atlūgumu un devos uz Madonu. Tagad priecājos, ka Kārlis savās izvēlēs bija tik noteikts. Pēc gadiem to saredzu, kā lielu ieguvumu. Nevaru iedomāties, kā ar trim bērniem, ar visām bērnu ārpusskolas nodarbībām mēs spētu dzīvot Rīgā.
– Kur, atnākot uz Madonu, atradi darbu?
– Madonā īsu brīdi pastrādāju bērnudārzā par muzikālo audzinātāju, jo Madonas mūzikas skolā esmu beigusi kora klasi. Mamma, tētis un māsa man ir "rūcēji", bet es ģimenē dziedu par visiem. Vēlāk gan noskaidroju, ka mans vecvectētiņš arī ir bijis labs dziedātājs – spēlējis ģitāru un akordeonu, muzikalitāte man nāk no viņa.
Jāsaka, ka bērnudārzu kā savu darbavietu tomēr neizjutu, un mums ceļi šķīrās. Kādu laiku tad strādāju Barkavas kultūras namā. Novada pašvaldības toreizējais kultūras nodaļas vadītājs Jānis Kļaviņš paaicināja mani uz Barkavas kultūras namu, kur vadītāja devās dekrēta atvaļinājumā. Es metos jaunā, interesantā avantūrā. Pēc augstskolas tā man bija pirmā pieredze kultūras nozarē, riktīgas ugunskristības, jaudīgs laiks. Arī barkaviešiem tas bija izaicinājums, bet viņi man daudz ko iemācīja, un beigu beigās bija ļoti žēl šo darbavietu atstāt. Šai vietā tiku pieņemta uz laiku, nostrādāju tur nedaudz vairāk par gadu.
– Kas sekoja pēc Barkavas?
– 2012. gadā apprecējos ar Kārli Kumsāru, sākās mans privātais – bērnu periods. Bērni dzima viens pēc otra, atliku savas intereses, kā Zani sevi noliku maliņā, veltīju visu laiku bērniem. Arī tas, protams, bija skaists un jaudīgs laiks, kaut viegli nebija. Kārlis strādāja televīzijā – darbs bija interesants un dažāds, bet mājās ar bērniem pamatā biju viena. Laika gaitā ar to pieradu, tiku ar mājasdarbiem galā, kaut varu teikt, ka darbs televīzijā ģimenei kļuva izaicinājums. Tagad vīrs darbu ir mainījis, vecākajam dēlam Jēkabam ir 10 gadi, Ernestam – 7, pastarītei Rūtai – 3 gadi. Puiši ir lieli, mācās skolā, ir patstāvīgi. Abi mācās Madonas vidusskolā, jo pēc stundām vispārizglītojošajā skolā apmeklē mākslas skolu, mūzikas skolu, sporta nodarbības. Loģistiski ir vieglāk viņus palaist uz Madonu, meita apmeklē bērnudārzu "Kastanītis", kur iepriekš gāja arī viņas brāļi. Mums patīk šī dārziņa kristīgais virziens, tāpēc šāda izvēle.
– Kad bērni paaugās, māmiņa varēja meklēt algotu darbu?
– Rūta tuvojās bērnudārza laikam, un es sapratu, ka klāt arī mans laiks. Bija daudz brīvu brīžu, bet atrast piemērotu darbu Madonā nebija tik viegli. Tad sāku nākt palīgos uz Dziesmusvētku skolu kā brīvprātīgā. Haralda Medņa kultūrizglītības centra vadītāju Santu Jaujenieci iepriekš nedaudz zināju, piedāvāju palīdzību pasākumu organizēšanā, vietas sakopšanā, saimniecisko jautājumu risināšanā. Neviens nezināja, vai šeit varēšu dabūt algotu darbu, apmēram gadu palīdzēju brīvprātīgi, un man šeit ļoti patika. Redzēju, kāds apjoms Dziesmusvētku skolā ir jāpaceļ – no apkopējas pienākumiem līdz dižu projektu ieviešanai un vietas daudzināšanai. Ja grib šādu darbu kvalitāti un pienesumu sabiedrībai, tas vienam pacelt ir neiespējami. Konkurss uz muzejpedagoģes – izglītojošā darba speciālistes vietu Dziesmusvētku skolā nāca īsti laikā. Nevilcinoties pieteicos. Rezultātā esmu apstiprināta šādam amatam.
– Kādi ir tavi pienākumi jaunajā darbavietā?
– Tikko "Dziesmusvētku skolā" aizvadīti divi lieli pasākumi – viens kopā ar Praulienas jaukto kori, veltīts Barikāžu atcerei, otrs – kopā ar folkloras kopu "Praulits" un saimnieci Antru Gotlaufu. Esmu iemēģinājusi balsi pasākuma vadīšanā, ar Santu cenšamies viena otru papildināt, strādājam tandēmā. Cilvēki novērtē mūsu sadarbību, kas ir organiska, ar izjūtu. Uz mani vairāk attiecas saimnieciska rakstura aktivitātes, februārī sākšu vadīt ekskursijas, uz Dziesmusvētku skolu brauc kori, brauc arī individuāli apmeklētāji. Ir aktivitātes ar skolām un skolēniem, top vēl viena jauna muzejpedagoģiskā programma, ko līdz 18. februārim ir jāiesniedz apstiprināšanai. Ir doma par šķūņa atjaunošanu, un darbs gaida pie dabas taku izveides. Viena taka būs līdz Mācītājmuižai, otra – līdz Madonai. Dziesmusvētku skolas vadītāja Santa Jaujeniece tagad vairāk var laiku veltīt dižajām iecerēm un projektiem, kamēr es darbojos ar apmeklētājiem. 2. jūnijā pie mums brauks filmētāji, lai veidotu filmu par pirmajiem bērnu dziedāšanas svētkiem Lazdonas mācītājmuižas kalnā. Kopā ar Madonas bērnu koriem tiks veidots stāsts par notikušo šai vietā 1866. gada 18. jūlijā. Tas ir aizsākums pirmajiem Latviešu skolēnu koru svētkiem Latvijā. Dikļos ir sākums Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem, pie mums – sākums Skolēnu dziesmu svētkiem. Ir jāmaina padomju laika vēsturē ierakstītais, lai visi to uzzina! Ir doma rekonstruēt notikušo, parādīt, kāds bija gājiens no Lazdonas baznīcas uz Mācītājmuižu un pēc tam sekojošais bērnu koncerts.
30.01.2024.