XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmusvētki noslēgušies jau vairāk nekā pirms nedēļas, bet jauniešiem tie joprojām ir svaigā atmiņā, un šķiet — šis lielais piedzīvojums noslēdzies vien vakar.
Undīne Holujova no Ļaudonas Andreja Eglīša pamatskolas 5.-9. klašu kora pastāstīja: – Šie bija mani pirmie dziesmusvētki, un man tas bija kas jauns un aizraujošs. Mēs nakšņojām Rīgas 49. vidusskolā, kur noteikumi bija ļoti strikti. Neskatoties, ka citās skolās sūdzējās, mums ēdiens bija ļoti garšīgs. Mūsu un Kalsnavas korim bija kopīgs autobuss, kas aizveda uz un no mēģinājumiem. Dienā, kas bija brīvāka, ar Rīgas sabiedrisko transportu devāmies uz Vērmaņdārzu. Mēģinājumi Mežaparka estrādē bija tādi paši kā koncerti, vienīgi diriģenti daudz ko tajos lika pielabot. Bija sajūta, ka gatavojamies kaut kam grandiozam un milzīgam. Ja kāds stāsta, ka noslēguma koncertā neraudāja, tad viņš melo, jo nevarēja neraudāt. Man asaras bira pie "Saule, Pērkons, Daugava", kad sākām dziesmu dziedāt otro reizi. Visi man apkārt raudāja, tā ir ļoti spēcīga dziesma. Asaras nobira arī pie dziesmas "Pilni vižņu mani mati", kas dziesmusvētkos izskanēja pirmo reizi. Dziesmusvētku pārdzīvojumu nevar aprakstīt, to var tikai izjust un piedzīvot.
Ļaudonas Andreja Eglīša pamatskolas 5.-9. klašu kora dalībniece Linda Beļauniece atminējās: – Sajūtas ir vienkārši brīnišķīgas un neaprakstāmas, kas atmiņā paliek ļoti ilgu laiku. Pēc noslēguma koncerta mūsu kora dalībnieces raudāja, jo bija ļoti emocionāli, skaisti un neaprakstāmi. Dziesmusvētku piedzīvojums ir nogurdinošs ar daudziem mēģinājumiem, bet beigās tas viss atmaksājas, jo noslēguma koncerts ir skaists un brīnišķīgs. Mana spilgtākā atmiņa ir par to, ka kora vadītājs Jānis Trūps mums visiem nopirka "Mežezeru" un vienā no vakariem viss koris kopīgi pasēdējām – pastāstījām, kas vislabāk paticis laikā, kopš katrs dziedam.
No Madonas uz svētkiem devās arī divi jaunsargi, kas noslēguma koncertā svinīgi nesa Latvijas karogu. Jaunsardzes instruktore Anda Kurmīte laikrakstam pastāstīja: – Uz dziesmusvētkiem devos kopā ar 3. novada pārvaldes (Vidzemes) sešiem jaunsargiem, no kuriem madonieši bija divi – no katras nodaļas piedalījās tikai divi jaunieši. Domāju, ka visi no klātesošajiem uztvēra īpašo svētku sajūtu.
Jaunsargs Kristaps Kuhaļskis uzsvēra: – Dziesmusvētki ļoti patika, un izbaudīju katru to mirkli – gan mēģinājumus, gan piedalīšanos koncertā. Mūsu pienākumos bija nest Latvijas karogu un pacelt to mastā koncertā "Te-aust" un mēģinājumos. Labprāt piedalītos svētkos arī nākamreiz. Izjutu dziesmusvētku prieku un to, cik vienota ir Latvija!
Arī Monta Ozola devās uz svētkiem ar jaunsardzi un dalījās savās izjūtās pēc svētkiem: – Izjutu ļoti lielu patriotismu, un bija ļoti liels gods nest Latvijas karogu un to uzvilkt mastā. Man ļoti patika būt daļai no svētkiem, un labprāt piedalītos arī nākamajos svētkos. Rīgā bijām četras dienas. Trīs no tām aizritēja mēģinājumos – soļojām neskaitāmi daudz reižu, lai viss izskatītos lieliski. Mana spilgtākā atmiņa no svētkiem ir mēģinājumi, kad tika pieļautas arī dažādas kļūdas un atkārtotas vienas un tās pašas darbības, lai viss kopā izskatītos skaisti. Atmiņā spilgti paliks arī tas, ka svētkos iegūti daudzi jauni draugi.
Jānis Vibulis no Madonas novada zēnu kora, filmas "Dziesmu avoti. 1866." galvenais tēls, pastāstīja par savām atmiņām: – Sajūtas bija ļoti labas, bet vēl labākas tās bija, atgriežoties mājās, jo atkal varēju satikt savu ģimeni. Mani pārsteidza, ka noslēguma koncertā nelija lietus, jo visas pārējās dienas bija lietainas. Kad filmējām filmu, cilvēku bija daudz mazāk, bet lielajos svētkos, dzirdot, kā visi dzied kopā, sajūtas bija lieliskas. Spilgtākā atmiņa bija, kad visi skatītāji noslēguma koncertā pacēla krāsainās programmiņas un, no augšas skatoties, izveidojās Latvijas karogs. Tas bija ļoti skaisti!
Santa Jaujeniece uz svētkiem devās kā Madonas novada zēnu kora pavadošā persona, Dziesmusvētku skolas pārstāve un četru kopkora dalībnieku mamma: – Svētku laikā slodze bija pamatīga, bet, kā teica zēnu kora vadītājs Oskars Jeske, jo vairāk spēki tiks ieguldīti svētku sākumā, jo tie būs skaistāki. Tie izdevās ar brīnišķīgām sajūtām, lielu prieku un patiesi skaisti. Katrs ieguldījās – dziedot, gludinot kreklus vai pinot vainagus. Maniem bērniem ļoti patika ģenerālmēģinājums, koncerts un viss process. Bija priecīgi, ka ieguva horeogrāfa Krišjāņa Bites autogrāfus un selfijus. Patika arī satikt virsdiriģentus un, protams, Renāru Kauperu. Nepārprotami bija arī nogurums, jo pēdējā svētku diena zēnu korim sākās ar celšanos sešos no rīta, tāpēc uz noslēguma koncertu bērni bija jau noguruši. Manas spilgtākās atmiņas ir par to, ka biju daļa no vēsturiska un būtiska notikuma – Madonas novads gājienā devās pa priekšu. Ļoti uzrunāja simfoniskās mūzikas koncerts, kas arī notika pirmo reizi un izskanēja patiesi jaudīgi. Protams, brīnišķīgs bija noslēguma koncerts "Te‑aust" – tajā bija skaists repertuārs un varēja dzirdēt jaunrades potenciālu. Sajūta, ka jaunā paaudze aug ar lielāku pašapziņu nekā iepriekšējās dziesmusvētku paaudzes.
22.07.2025.