Ikreiz, kad klāt Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki, uz brīdi dzīvoklī piestāju pie grafiķa Gunāra Kroļļa darba „Rīga gadsimtos. „19. gadsimts"".
Ievērojamā mākslinieka reiz dāvātajā ofortā uzburta aina no pirmajiem Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem 1873. gada vasarā, kad Rīgā pie Māras (tagad – Doma) baznīcas ienāca latviešu tauta – meitas un puiši latviešu tautas tērpos. Bildes centrā ir Leipcigā gatavotais Līgo karogs, kas pirmajos latviešu Dziedāšanas svētkos tautai tika dāvāts kā vienotības zīme un cauri laikiem saglabājies līdz pat šai dienai. Oforta labajā stūrī attēloti Rīgas iedzimtie – turīgas dāmas un ebreju tirgotāji, kas noskatās laucinieku dziesmotajā gājienā.
Apstājoties pie Gunāra Kroļļa oforta, man patīk pētīt simbolisko pagātni un iztēloties, kā cilvēkus no visas Latvijas rīdzinieki sagaidīs šogad. Ar interesi, lepnumu, augstprātību vai klusu pieciešot? Un kas mūsu ļaudis vienos tikko atklāto svētku norisēs un gaidāmajos notikumos? Pieļauju, ka tā neapšaubāmi būs dziesma, deja, mūzika un latviskā sakņu izjūta. Starp citu, vecākais 1853. gadā dibinātais koris pirmajos Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos nāca no Liezēres, bet pats mazākais pirmo svētku koris bijis no Ērgļiem.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 2.07.2013.
Autore: INESE ELSIŅA
DĀVJA VECKALNIŅA foto