Viena mācību stunda likās par īsu, lai izbaudītu dzejnieku Annas Auziņas un Arvja Vigula vizītes koncentrātu. Tikšanās 26. oktobrī Madonas pilsētas 1. vidusskolā, kur pulcējās vecāko klašu audzēkņi, un vēlāk citā novadā, kur dzejniekus gaidīja Lubānas vidusskolas skolēni, sevī ietvēra dzejas lasījumus autoru sniegumā, īsu pieskārienu svarīgākajiem biogrāfijas faktiem un abu atbildes uz jautājumiem.
– Reizēm, tiekoties ar skolēniem, liekas, ka viņiem šī tikšanās neinteresē, bet tā nav, – pēc aizvadītās mācību stundas Madonā laikrakstam pauda Arvis Viguls. – Patiesībā reakcija parādās pēc laika, kad portālā draugiem.lv pēkšņi atnāk vēstule vai skolēnu pašu rakstīti panti. Jauniešu klusēšana tikšanās laikā nav rādītājs. Tas drīzāk ir bara instinkts, ka visi sēž un klausās, un baidās uzdot jautājumus. Latvieši ir gana kautrīga tauta.
Es pats sāku rakstīt vidusskolas laikā un toreiz jutu, ka reizēm ir vieglāk dzejoļus aizsūtīt, nekā tos kādam nolasīt skaļi. Mājās vispār nevienam savu rakstīto nerādīju. Vidusskolā sāku to lasīt klasē.
Uz jautājumu, vai labākā dzeja nav jaunības dzeja, Anna Auziņa atbildēja: – Jaunībā ir talanta dzeja, pēc tam nāk prāta dzeja, pie kuras daudz jāstrādā. Ir, protams, izņēmumi, piemēram, Liāna Langa, kas sāka rakstīt vēlu, vai Jānis Rokpelnis, kas savus darbus arī izdeva salīdzinoši vēlu. Lielākā daļa cilvēku parasti klausās to mūziku, kas patikusi jaunībā, un līdzīgi ar dzejniekiem – viņi atražo vērtības un sevi jaunībā. Ne vienmēr ir tieši tā, bet daudzos gadījumos mēdz būt minētais.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 30.10.2012.
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto