Dzeja kā sevis apzināšanās. Dzeja kā dzīve, pārvērsta dzejā. Vienlaikus intelektuāla un emocionāla — tādu Dzejas dienu sarīkojumā Madonas novada bibliotēkā iepazinām literatūras kritiķa, redaktora, dzejnieka, publicista un pasniedzēja Arta Ostupa dzeju.
Šovasar viņš sakārtojis savu piekto dzejoļu krājumu, un nākamā gada sākumā izdevniecībā "Neputns" klajā nāks Arta Ostupa dzejas grāmata "Patiesība".
– Esmu introverts cilvēks, man ir 46 gadi, esmu dzimis Madonā, pirmos sešus gadus dzīvoju Jēkabpilī, tagad Carnikavā. Dzeju sāku rakstīt 2003. gadā. Iesākumā ietekmējos no Ojāra Vācieša darbiem, un viņš taču joprojām ir moderns dzejnieks – vismaz sava laika kontekstā noteikti, – jautāts par literārajiem iespaidiem, atbildēja viesis. – Kad sāku lasīt dzejniekus, kuri joprojām ir dzīvi, lielu ietekmi guvu no Kārļa Vērdiņa tekstiem. Mācījos vidusskolā, un viņa rakstītā dzeja mani uzrunāja ar savu brīvību, ironiju, rotaļīgumu, smieklīgumu, un man likās, ka arī es gribu rakstīt tā viegli. Vēlāk tas mainījās, un tagad rakstu gan nopietni, gan mazāk nopietni.
Kā lasāmvielu pēdējā laikā Artis Ostups izvēlas starpkaru laika latviešu dzejnieku – Aleksandra Čaka, Linarda Laicena, Andreja Kurcija – dzeju, to pamatojot: – Viņiem bija iespēja daudz ceļot, un Eiropā salasītos iespaidus viņi izmantoja savā dzejā, turklāt mēģināja reformēt latviešu dzeju, aicinot darīt pa jaunam.
Jautāts par atbalsta instrumentiem šī laika jaunajiem dzejniekiem, Artis Ostups nosauca Rakstnieku Savienību, kur joprojām ir literārais konsultants, pie kura var vērsties; jauno autoru semināru un meistardarbnīcas; kā arī izdevumus "Domuzīmes", "Strāva", interneta žurnālus "Satori", "Punctummagazine" un citus, kur arī jaunie var iesūtīt tekstus.
– Lielākais klupšanas akmens jaunajiem autoriem ir tas, ka, pieredzot kādu intensīvu notikumu, piemēram, šķiršanos no draudzenes, viņi par to raksta, un tekstā patiešām var just šo cilvēku emociju, bet diemžēl nevar just mākslu, – aizdomājās Artis Ostups. – Man tomēr gribas, lai cilvēks ar savu kailo pieredzi izdara ko interesantu, iegulda darbu, pastrādā ar tekstu – izvēlas interesantus tēlus, formu, lai, rakstot dzeju, domā arī par lasītāju, veido to kā literāru tekstu, nevis pasūdzēšanos. Lai padzīvo mūka dzīvi – gadu nelien ar savu tekstu nekur ārā, bet strādā un klusībā slīpē. Un, protams, ir jābūt arī talanta dzirkstij. Bet tas, ka jauniešus interesē alternatīvi dzīves modeļi, ir patīkami, dzejā viņi var sevi izpaust.
Uz jautājumu, vai viņam pašam patīk sava dzeja, autors atbildēja: – No pirmajiem dzejoļu krājumiem man patīk visai maz, no trešā un ceturtā – arvien vairāk. Man liekas, ka es vēl turpinu progresēt. Esmu tuvu saviem griestiem, bet neesmu tos vēl sasniedzis.
13.09.2024.