10. septembrī zaļā un neapdzīvotā paugurā netālu no Madonas novada bibliotēkas dzejniece Sarmīte Radiņa svinēja savas jaunākās grāmatas „Pļavas nomniece" atvēršanas svētkus.
Pasākumu kuplināja grupa „Bruģis", uz podestiem bija likts sievišķības simbols – augstpapēžu kurpju pāris, cepure ar lenti, uz molberta – glezna ar gaisīgi vieglu ziedu rakstu.
Bija iespēja gan iegādāties jauno grāmatu, gan klausīties tajā ietvertos dzejoļus autores un Zigmunda Bekmaņa lasījumā.
Grāmatas nodaļas iezīmē tēlotājas mākslas studijas „Madona" dalībnieces, tagad rīdzinieces, Ligijas Bodnieces gleznu reprodukcijas. Grāmata iznākusi ar Madonas novada pašvaldības atbalstu, tā drukāta tipogrāfijā „Erante".
– Grāmatas ievadā ir vārdi, ka mēs visi esam sava laika, savas mīlestības, savu domu un sava likteņa nomnieki, – tiekoties ar atnākušajiem, uzsvēra Sarmīte Radiņa. – Tas viss mums katram ir iedāvināts uz laiku, un mūsu pašu ziņā ir jautājums, cik aptveram no neaptveramā, cik jausma un nojausma kļūst par vārdu, realitāti, sapni vai pavisam nevienam nezināmu, nepačukstētu domu.
Sarmīte Radiņa atklāja, ka šai dienā viņai ļoti gribējies svinēt vārda dienu: – Visi svin Dzejas dienas, bet 10. septembra kalendāra lapiņā ir jauks vārds „Jausma". Kad pagājušā gada oktobrī mēs novada bibliotēkā domājām par gada darba plānu, bija jautājums, ko darīsim Dzejas dienās. Es teicu, ka tās pagaidām ir tikai jausmas un nojausmas, nekā konkrēta. Tagad, kad apritējis teju gads un Latvijā ir Dzejas dienas, tās skan ar moto „Dzeja nemelo". Gribu domāt, ka arī manā grāmatā ietvertā dzeja uzrunā un nemelo, bet vairāk tās tomēr ir pārdomas, nojausmas, gaismas punkti, ko pierakstījis bērns, sēžot Dievam uz plaukstas.
Atceroties grāmatas tapšanas procesu, Sarmīte neslēpa, ka svarīgs bijis pilnīgi viss: gan labas draudzenes uzmundrinošais: „Nu, ko tu uztraucies, tev taču izdosies!", gan skarbāka balss, kas nokāpj no otrā stāva un jautā: „Tūlīt taču būs 10. septembris, ko īsti mēs darīsim?"
Par grāmatas mākslinieces atrašanu autore teic paldies informācijas tehnoloģijām un sociālajiem medijiem, jo tieši tajos pamanītas bijušās madonietes Ligijas Bodnieces gleznu fotogrāfijas. – Ik pa laikam Ligija sociālajos medijos ieliek savu gleznu reprodukcijas, un, tās skatoties, sapratu, ka tas ir materiāls, ar ko gribu pavadīt laiku, kas mani saista.
Kad Ligija tika uzrunāta grāmatas noformējumam, viņa bijīgi un ar cieņu atsaucās. Uz grāmatas atvēršanas svētkiem māksliniece tomēr neatbrauca, viens viņas gleznotais darbs no tēlotājas mākslas „Madona" studijas laika uz molberta priecēja skatītājus.
Pašlaik Ligija pilnveidojas Rīgā, VEF studijā, pasniedzējas mākslinieces Ilzes Strekavinas vadībā. – Piedalos arī izstādēs, pēdējā bija grupas izstāde ar tik sievišķīgu tēmu – peonijas ziedonī, kas tika sarīkota Berga bazārā, veikalā „Klase", – laikraksta uzrunāta, pastāstīja Ligija Bodniece. – Vasara bija plenēru laiks, daudz gleznoju LU Botāniskajā dārzā. Tā brīnišķīgā izjūta – būt dabā, vērot koku lapu ņirboņu saulē un censties noķert kādu tikai savu izjūtu, kuras rezultāts ir glezna.
Sarmītes zvans Ligijai bijis kā pārsteigums, milzīgs pagodinājums. „Reizē prieks un šaubas, vai mani darbi būs gana labi, jo esmu Sarmītes dzejas cienītāja."
– Kopumā šī ir sestā grāmata, – pasākuma gaitā rezumēja Sarmīte Radiņa. – Ir zināma pieredze, draugi, padomdevēji, kas līdzēja visu realizēt. Protams, ir Madonas novada dome, kas bija ar mieru grāmatu atbalstīt. Un vienmēr ir tā, ka ar mīlestību darītas lietas nes prieku, tās nevar būt sliktas. Šoreiz darbs bija mīlestība, kas padarīta visiem redzama un rezultējās izdevumā. Pirms grāmatu atveram, vēlos pateikt paldies cilvēkiem, kas man šai laikā palīdzēja, un pirmais paldies ir manai mammai…