Haralds Sīmanis (1951—2022) bija unikāla un neatkārtojama balss Latvijas kultūrtelpā.
Dzīves pēdējos gadus dzīvodams mūsu novadā, Haralds bija sastopams uz ielas, atsevišķos koncertpriekšnesumos, bet lielāka koncertdarbība mūspusē nenotika. Iespējams, kultūras ļaudis nenovērtēja viņa sasniedzamību, savukārt Haraldam pašam menedžera dotību nebija. Viņš pat mūzikas sakarā teica: – Es nevēlējos būt profesionāls mūziķis, lai man tas kļūtu par maizes darbu. Ja tas ir maizes darbs, tad ir jārada prece, un tu no šī procesa kļūsti atkarīgs.
Pašizteiksmes mākslinieks, kurš ar savu dziedājumu un mūziku pārkāpa laika, politikas un žanru robežām. Mūziķis, kura radītajās dziesmās apvienojās protests, garīgums un dvēseles atklātība. Pateicoties režisores Dzintras Gekas iniciatīvai un komandas darbam, tapusi dokumentāla filma "Haralds Sīmanis. Dziesminieks un jumiķis" – stāsts par cilvēku, kurš neiekļāvās sistēmās, bet iemiesoja brīvību mūzikā, dzīvē un klusumā. Filmā tiek dokumentēti Haralda Sīmaņa pēdējie dzīves gadi: jubilejas koncerts, draudzība ar skaņu režisoru Māri Āboliņu, dārza paradīze pie sociālā dzīvokļa Aronā un pēdējais publiskais uznāciens Ziemeļblāzmas parkā Rīgā.
Sievas Gitas pārdomas
– Mākslas darbu pasaulē sen nav redzēts kas tik patiess. Paldies režisorei par patiesumu! – pēc dokumentālās filmas seansa Madonas kinoteātrī "Vidzeme" sacīja Gita Sīmane.
– Pateicība milzīga, ka Dzintra Geka iedomājās filmu veidot, – sarunā ar laikrakstu piebilda Gita. – Viņai bija doma taisīt filmu par pēckara bērniem, kuri veidojuši Latvijas kultūras seju, bet materiāla par Haraldu bija tik daudz, ka pietiktu pat vēl vienai sērijai. Lielāko Haralda mūža daļu esmu bijusi viņam līdzās. Filmu skatījos it kā no malas, varēju emocionāli abstrahēties. Apbrīnoju izturību, ko Haralda aiziešanas laikā piedzīvoju un panesu, bet tā ir mana kristīgā pārliecība, kas to deva. To mācījos, kad nomira vedējtēvs. Skatījos, kā tuvinieki var būt tik mierīgi, jo visi taču nāk ar savām līdzjūtībām, apskauj… Es Haralda bērēs skaitīju Tēvreizi un lūdzos par to, lai viņa dvēselei ir miers. Ja to var, tad viss ir kārtībā, ir miers arī pašā.
– Pēdējie divi gadi bija tāds pļaujas laiks – aizgāja Māris Āboliņš, nomira vairāki viņa kaimiņi, arī mans brālis aizgāja mūžībā, – turpina Gita. Jautāta, kā Haralda aiziešanu uztvēra audžumeitas, viņa teica: – Marta un Samanta to uztvēra apbrīnojami. Kad Haralds tai rītā nokrita miris, es visu sadarīju, apsedzu, paliku spilventiņu zem viņa galvas un braucu nokārtot dokumentus. Atbraucot atpakaļ uz Kusu, redzēju, ka Marta ir viņu atsegusi, pati rosās, mazgā traukus. Prasīju, vai viņai nav jocīga sajūta, kādas bailes? Tad Marta man atbildēja: "Mammīt, bet tas taču ir mans tētis!" Viņš meitām arī uz nāvi bija iemācījis citādāku skatījumu nekā ikdienas cilvēkiem.
Tīrradnis mūsu vidū
– Daudzi Haraldu salīdzināja ar grieķu dziedātāju Demisu Rusu, bet Sīmanis muzicēt sāka, pirms vēl Russ Latvijā bija pazīstams, – uzskata Imants Pulkstenis. – Haralds Sīmanis ir parādība, unikāls muzikants, kurš savus dotumus nesabojāja ar akadēmiskiem standartiem. Šis tīrradnis dzīvoja mūsu vidū, katrs tagad varam veldzēties atmiņās.
Filmu par Haraldu esmu redzējis divreiz. Priecājos, ka materiāls nav sačakarēts, filma ir tīra tādā ziņā, ka nav titru, komentāru, kādas īpašas montāžas. Režija ir līdzīga kārtainai tortei – vairākos blokos savirknēta intervija ar Haraldu, ir emocionāli kāpumi un kritumi, protams, kāda skumīga nots, tomēr beigas ir pozitīvas – dzīve rit uz priekšu. Īsumā var teikt, ka tās ir 90 minūtes kopā ar Haraldu Sīmani.
Par uzfilmēto materiālu
Filmā iekļauti arī vairāki videooperatora Imanta Pulksteņa filmētie kadri.
– Tie ir kadri filmas sākumā un beigās, – atklāj Imants. – Tie, kur Haralds Lazdonas luterāņu baznīcas tornī paceļ rokas; filmēju arī Grostonā, kur pie plīts katliem kaut ko saka Haralda sieva Gita, un vēl mani kadri ir tie, kur kopā ar Sīmani devāmies pie viņa mammas. Viņš apsveicinās, klāt ir arī Haralda māsa, tiek iekurts ugunskurs.
– Pirmā tikšanās ar Haraldu man pašam bija Cēsu arodskolas laikā, kad mācījos par galdnieku, – atceras runātājs. – Biju dzirdējis, ka pilsētā dzīvo kāds īpašs dziedātājs. Redzēju viņu pie Cēsu baznīcas kopā ar Arvīdu Ulmi vai baznīcas tornī. 1984. gadā ar Artura Kloppes vadīto Madonas bigbendu braucām uz festivālu "Liepājas dzintars", tur uzstājās arī Haralds. Var teikt, ka viņam ir bijusi veiksme sadarboties ar fantastiskiem mūziķiem. Visriņķī viņam dzīves laikā bijuši muzikāli cilvēki.
Galvenais – turēt līniju
– Sīmanis nekad nepiekrita dogmām, viņam bija savi uzskati gan par Dievu, gan baznīcu, gan nacionālām vērtībām, – laikrakstam uzsver Imants Pulkstenis.
– Viņa smadzenēs vai domāšanā nebija klišeju, viņš bija savdabīgs un brīvs gan domās, gan mūzikā, gan draudzībā un bohēmā. Viņš darīja, ko vēlējās, un bez īpašām normām. Uzvedības normas, protams, palika, bet mākslinieka uztvere bija radoši brīva. Viņš baudīja dzīvi. Man viņš kādreiz deva gudru padomu: – Galvenais – turi līniju!
Cēsis, Kuldīga, Madona
– Man liekas, ka cēsnieki viņu mīlēja vairāk, – aizdomājas Imants. – Viņš arī sevi uzskatīja par cēsnieku. Uz Kuldīgu viņš tāpat bieži brauca, un tur viņu aicināja spēlēt daudz biežāk nekā Madonā. Kad Aronas kalnā organizēju bardu saietu "Kūlenis", tur Sīmani uzvizināja ar traktorīti, lai pilskalnā viņš skaisti muzicētu. Filmā visi kadri ir vietā un ar nozīmi. Sīmanim ir arī dēls Sandijs, viņš turpina Haralda profesiju – jumiķa arodu. Kopā ar māsu Sandijs filmā parādās Cēsu kadros, kad tur atklāj Haraldam veltīto pieminekli. Ja var tā teikt, Haralds pieder Cēsīm, Kuldīgai un arī mums, Madonai. Mums jāpriecājas, ka viņa klātbūtni esam izjutuši.
Satikt savu Aspaziju
– Muzikantam svarīgi satikt savu mūzu, un Haraldam paveicās ar Gitu, – vēsta novadnieks. – Viņā Haralds atrada savu Aspaziju, un Gita bija uzticīga kā suns. Starp citu, biju klāt pēc tam, kad Aronas pagasta "Aivaros" nodega viņu ģimenes miteklis. Suns gulēja uz mājas sliekšņa un gaidīja saimniekus. Vēlāk viņi visi pārcēlās uz kopmītnes dzīvokli Kusā.
Varu piekrist domai, ka tā nav tikai dokumentāla filma. Tā ir sajūta un dziesma par dzīvi – nepiespiesta, patiesa un Haralda mīlestības pilna.
23.09.2025.