11. aprīlī Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā viesojās franču domātājs un mākslinieks Bernārs Sordē. No 25. jūlija līdz 13. septembrim muzejā būs skatāma viņa gleznu un akvareļu izstāde „Transcendence".
Izstāde solās būt neparasta ne tikai „īstas glezniecības spēka.. intensitātes, blīvuma un gandrīz vai nekaunīgā tiešuma" dēļ, bet arī tāpēc, ka franču domātājs kopā ar muzeju to iecerējis kā sarunu un „spēku apvienošanu" ar Madonas radošajām personībām – mūzikā, fotomākslā un podniecībā. „Lai saprastu mākslinieku, ir jāsaprot, uz kādu pasauli viņš tiecas," tā Bernārs Sordē savā manuskriptā par „Jaunā laikmeta mākslu". 11. aprīļa diskusija Madonas muzejā deva iespēju iepazīt Bernāra Sordē pasaules uzskatu, kā arī apmainīties domām, radošajiem madoniešiem aktīvi piedaloties sarunā. Piedāvājam nelielu ieskatu muzeja māklas izstāžu organizētājas Danutes
Vēzes vadītajā diskusijā. Tā bija par sabiedrības veidošanu, skarot (un pārsniedzot) pērn izdevniecībā „Mansards" iznākušajā Bernāra Sordē grāmatā „Iespējamā Eiropa" apskatītās tēmas.
Kāpēc Latvija?
Atbildot uz jautājumu par dzimto pusi un saikni ar Latviju, mākslinieks stāstīja par Savoju. Savoja tika pievienota Francijai samērā nesen – 19. gadsimta beigās, un B. Sordē vectēvs tika piedzīvojis šo „aneksiju". „Starp Latviju un Savoju saskatāmas līdzības –
kā latvieši, tā savojieši ir raksturā neatkarīgi," tā Bernārs Sordē. Abus viņa vecākus skāruši pasaules kari- mamma pēc Pirmā pasaules kara zaudēja vecākus, tēvs Otrā pasaules kara laikā tika deportēts uz koncentrācijas nometni Polijā. Ģimenē pieredzētais ļāvis B. Sordē samērā agri apzināties, ka Eiropas centrs nav vis Francijā vai Vācijā, bet gan vairāk uz austrumiem – Prāga, Krakova, un tāpēc nozīmīgu daļu sava profesionālā mūža viņš veltījis Eiropas paplašināšanās procesam, septiņus gadus pavadot Latvijā, Eiropas Komisijas delegācijā Rīgā.
Latvija Bernāram Sordē šķiet īpaša ar to, ka šeit ir daudz radošu cilvēku. Viņš atzīst, ka bieži dzird jautājumu – kā tik mazā valstī var būt tik daudz dzejnieku, mūziķu, amatnieku? „Latvijā ir cilvēki, kuri veido neatkarību, balstoties uz kultūru", „kultūra – kā vēlme atbrīvoties no impērijas," tā B. Sordē, aicinot radošuma enerģiju veltīt oriģināla sabiedrības modeļa izveidei.
Solidaritāte un autonomija
Bernārs Sordē atzīst, ka bija bažījies, vai līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā Latvija nezaudēs vēlmi pēc patstāvības. Valstīm, viņa skatījumā, vispirms jābūt autonomām, lai varētu būt solidāras ar pārējām. Atbildot uz jautājumu, kā veidot tolerantu pasauli, viņš aicina pieturēties pie vairākiem principiem. Pirmkārt, ikviens cilvēks jāuztver kā „pētnieks un sava amata meistars". Tas ir principiāls B. Sordē viedoklis, kas sakņojas viņa pieredzē, atbildot par pētniecību farmācijas jomā un vadot vairāku tūkstošu pētnieku darbu. „Tā nav fabrika," saka Bernārs Sordē, „strādājot ar pētniekiem, ir jāspēj pieņemt otra uzskatus." Otrkārt, jāorganizē brīva zināšanu un prasmju apmaiņa pasaulē, nevis kā šobrīd, piemēram, ar patentu palīdzību „privatizējot" zināšanas uz 20 gadiem un ilgāk. Treškārt, universitātēm visā pasaulē jābūt tām, kas rūpējas par brīvu zināšanu apriti. Un ceturtais princips, kas būtu jāievēro, – ar savām darbībām jāvairo miers pasaulē, nevis ekonomiskas sāncensības gars.
„Pateicoties kultūrai, mēs virzāmies autonomu valstu
virzienā"
Bernārs Sordē uzsver, ka vēsturiskā loģika darbojas visur, ne tikai Latvijā. Taču drauds šodien nav saistāms tikai ar vienu vai otru lielvaru. „Finanšu pārņemtajā pasaulē risinās konflikts starp diviem kapitālismiem, un tieši tas ir bīstami," tā B. Sordē. „No vienas puses, vērojam „emancipēto" kapitālismu, kas valstij nav atstājis praktiski nekādu teikšanu (t. s. Rietumu kapitālisms), un otru kapitālismu, kur valsts vēl saglabājusi zināmu lomu, piemēram, Ķīnā, Krievijā un citur. Drauds šodien ir arī milzīgais bezdarbs un nevienlīdzība pasaulē – 2016. gadā vienam procentam pasaules iedzīvotāju piederēs vairāk nekā puse visas pasaules bagātību." Bernārs Sordē turpina: „Visi mani draugi dzīvo ar vienu kāju šajā pasaulē un ar otru – citā, savas mākslas pasaulē, lai dzīvotu patiesi un pa īstam." Viņš aicina latviešus neatslābstoši uzturēt kultūras dinamiku, uzsverot, ka šī tendence izplatās it visur. „Pateicoties kultūrai, mēs virzāmies autonomu valstu virzienā, solidāri," tā uzskata B. Sordē.
„Cilvēcīguma vārdā atbrīvoties no finansēm"
„Vai var ar „finansēm" aizstāt teju visus „ļaunumus"? Finanšu sistēma, protams, ir sarežģīts tīkls, lamatas, bet ir arī kārdinājumi, atkarības, pašapziņas trūkums, aizvainojums…"
Bernāra Sordē skatījumā uz finansēm gulstas pamatīga atbildība. Tās izveidojušas ārpus mums eksistējošu pasauli, „luksusa pasauli", kas slēpjas nodokļu un citās paradīzēs. Mēs šajā „luksusa pasaulē" neko nenosakām, cilvēkam tajā nav brīvības, viņš ir tik vien kā patērētājs. Finanšu radītajā pasaulē valda rentabilitātes kritēriji un spekulācijas. Tādā „attīstības" modelī cilvēks pārstāj eksistēt kā subjekts, viņš kļūst par objektu un tiek iznīcināts reizē ar pasaules resursiem.
Pasaule nenovēršami mainās
„Vai filozofija nav pārāk abstrakta lieta? Mēs šajā pusē esam rokpeļņi, mazie cilvēki, cenšamies izdzīvot, nevaram ietekmēt lietu kārtību…"
Domātājs uzskata, ka pagrieziena punkts gaidāms ap 2025. gadu, jo „pasaule vairs neaug", t. sk. „strauji augošās" ekonomikas. „Vienu dienu mēs konstatēsim, ka ne jau finanses, bet gan cilvēks ir jāglābj," tā domātājs, jo „vai tad mēs divreiz glābsim Parex, vai franči piekritīs otrreiz glābt savas bankas?" Bernārs Sordē ir stingri pārliecināts, ka mēs ikviens spējam ietekmēt lietu kārtību. „Jūs tiešā veidā piedalāties šajās pārmaiņās – ar savu radīšanu un līdz ar to – atbrīvošanos. Pirmo reizi arī politiķi sāk saprast, ka svarīgākā enerģija, kas jāsaglabā, nav vis gāze vai nafta, bet gan cilvēka enerģija!" Domātājs saka: „Šīs pārmaiņas iestāsies pēkšņi – tās būs kā kristietības parādīšanās Romas impērijā". Viņš min piemēru no savas profesionālās pieredzes zinātnē: „Trīs reizes esmu piedzīvojis milzīgas pārmaiņas bioloģijā: viena no tām skāra pāreju no mikrobioloģijas uz molekulāro bioloģiju." Bernārs Sordē uzskata, ka ikviens var piedalīties un reaģēt, piemēram, atbalstot cita veida izglītību, citādu mākslu – lai nekalpotu finansēm, bet gan mainītu domāšanu.
Naudas pasaulē brīvības nav
„Vai tā būtu revolūcija, kas gaidāma 2025. gadā? Vai finanšu vara tik vienkārši piekāpsies?"
Bernārs Sordē uzskata, ka tas notiks pats no sevis. Finanšu vara jau tagad atkāpjas, pametot ekonomiku, vienkārši tāpēc, ka nespēj vairs nopelnīt. Faktiski nopelnīt vēl var tikai ar spekulācijām. Tāpēc finanšu vara patveras Londonas finanšu centrā, iegulda tikai ļoti ienesīgos augsto tehnoloģiju produktos. „Kapitālisms turas tikai uz virtuālās naudas," tā konstatē domātājs. Viņš ir ievērojis, ka, piemēram, viena no turīgākajām ģimenēm Indijā, Tata ģimene, attālinās no „reālās" ekonomikas – daļa ģimenes locekļu pievērsušies ticībai, daļa patvērušies finansēs. Tāpat, piemēram, kādas lielas franču multinacionālas kompānijas vadītāja dēls izvēlējies pievērsties mākslai.
Aptvert pasauli savā domāšanā
Franču domātājs saka, ka viņu ļoti interesē kultūru saskarsme pasaulē. Šobrīd pastāv kontrasts starp Rietumu un Austrumu domāšanu. Piemēram, japāņi „es" un „tu" vietā biežāk lieto „mēs" un „jūs". Tas liecina par to, ka viņi domā globāli, visaptveroši. B. Sordē savos darbos raksta par nepieciešamību un centieniem atjaunot dabas un cilvēka vienotību. Šajā sakarā viņš uzsver filozofiskajā literatūrā sastopamo jēdzienu „mezoloģija" – tas nozīmē apzināties, ka eksistējam, jo rūpējamies par pasauli un apkārtējo vidi. Mums rūp ne tikai mūsu teritorija, bet savā domāšanā mēs aptveram pasauli, kas ļauj izvairīties no nacionālisma. „Mezoloģija ir tad, kad 15 000 pētnieku pēta centrālās nervu sistēmas saslimšanas, jo viņi aptver pasauli savā domāšanā," tā Bernārs Sordē, atskatoties uz savu pieredzi pētniecībā. Arī tādas nozares kā papīra ražošana pieprasa pasaules mēroga domāšanu, jo „mežs ir pasaules plaušas". „Esmu novērojis, ka latviešu saktas ir ļoti līdzīgas berberu rotām, Latvijas podnieku darbi atgādina Savojas podniecību," saka domātājs, ilustrējot pasaules dimensiju kultūrā.
„Ticu kopīgai pasaules dvēselei"
„Vai esat kristietis? Kāda ir reliģiju loma mūsdienu sabiedrībā?"
Bernārs Sordē: „Jā, esmu kristietis, bet ne pasīvs. Piekrītu, ka reliģijas ir „stīvas" un nevēlas mainīties, taču mani neinteresē Vatikāns. Mani interesē tikai Doma, tikai Kristus." Viņš pievienojas tuvam draugam, poļu-ebreju izcelsmes franču māksliniekam Marianam, kas Jēzū Kristū saskatīja „teicamu arodbiedrības līderi, kurš izmainīja politiku". „Mani interesē kristietības dekonstrukcija- kāda loma Kristum šodien? Kā viņš rīkotos šodien?" Domātājs uzskata, ka „reliģijai ir jāatgūst vienotība, nedrīkst būt konfrontācijas starp reliģijām". Jau viduslaikos filosofi runāja par kopīgu pasaules dvēseli, un domātājs tai tic. „Ticu, ka pasaules vienotība ir iespējama. Mums šodien pietrūkst Sv. Augustīna un Averoesa… reliģiju mijiedarbība, saskares punktu meklēšana ir ļoti nepieciešama."
„Demokrātija vai varas koncentrācija vienās rokās?" jautā madonieši.
B. Sordē atbild: „Problēma šodien ir tā, ka demokrātijas nav, ja vien jums nav daudz naudas. Demokrātija būtu tad, ja tiktu atzīts, ka cilvēki nav izpildītāji, bet gan personības, talanti, un visiem būtu iespēja īstenot savu talantu. Tāpēc runāju par Kopējo Labumu pasaules mērogā un uzskatu, ka ekonomista Piketī priekšlikums aplikt ar nodokli kapitālu nav pietiekams. Ir jāiet tālāk, piemēram, kā to 50. gadu vidū piedāvāja (Francijas valdības vadītājs) Pjērs Mendess-Frānss: veidot Starptautisko Valūtas fondu no pārtikas izejvielām un svarīgākajiem resursiem (enerģijas u. c.)." Domātājs un mākslinieks Bernārs Sordē uzskata, ka mēs pakāpeniski virzāmies uz to – iesākumā varbūt būs kapitāla nodoklis, bet pēc tam – apziņa par Kopējā Labuma nepieciešamību. „Demokrātija nenozīmē atdot savu balsi vienreiz piecos gados. Tā nenozīmē gaidīt, ka birokrātija atrisinās visus cilvēkam svarīgos jautājumus."