Latviešu tautas dejas cienītājus 22. oktobrī Lubānas pilsētas klubā aicinām uz deju koncertu "Žuburu žuburiem izžuburots".
Koncerts ritēs kolektīva 15. jubilejas zīmē, un tas būs "Žuburu" dejotāja Kaspara Kraukļa kvalifikācijas darbs Latvijas Kultūras koledžā.
Gatavošanās koncertam saliedē dejotājus arī ceļā uz XXVII Vispārējiem latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkiem, kas notiks nākamā gada vasarā.
Kādēļ 21. gadsimtā jaunieši izvēlas dejot latviešu tautas dejas? Lai atbildes sniedz viņi paši!
Hārdija Kristiāna Nagle: "Dejojot "Žuburos", jūtos kā mājās. Piektdienu vakari un svētdienu rīti brīvdienas padara pilnvērtīgākas un jautrākas." Elīza Kočāne: "Dejošana ir mans lielākais hobijs. "Žuburi" bāzējas Lubānā, kur joprojām ir manas mājas, lai arī dzīves ceļi ved citur. Vēl tie ir draugi, ar ko kopā produktīvi pavadām laiku." Jānis Šķēls: "Dejoju cilvēku un koncertu dēļ." Kaspars Krauklis: "Deja man ir kā trešā valoda, un kolektīvs dzīvē nodrošina jautrus, sirdspilnus piedzīvojumus." Alise Ilva Saleniece: "Te jūtu īstu mīlestību pret deju; kolektīva biedrus un vadītāju uztveru kā ģimeni." Jānis Melngailis: "Atnākot uz mēģinājumiem, jūtos kā mājās – gaidīts un kopā ar sev tuviem cilvēkiem."
– Jauniešu ikdiena ir spraiga, bet kas ir tas, kas liek izbrīvēt laiku dejai?
Elīza Kočāne: "Tā ir kolektīvās atbildības izjūta. Ierašanās un darbošanās ir atbildība gan pret pārējiem dejotājiem, gan vadītāju. Laiku liek izbrīvēt arī iekšējā motivācija, jo man ļoti patīk dejot." Anete Šķēle: "Laiks ir visam, ko mīli. Man laiks atrodas, neskatoties uz apjomīgo slodzi universitātē, dzīvi Rīgā, 42 km attālumu brīvdienās un degvielas cenām."
– Par ko visvairāk lepojies saistībā ar deju kolektīvu?
Hārdija Kristiāna Nagle: "Lai cik smagi iet mēģinājumos, koncertos katrs no sevis izliekam visu. To var redzēt ķermeņa valodā, kustībā, sejas izteiksmē." Elīza Kočāne: "Lepojos ar augstajiem rezultātiem ceļā uz Dziesmu un deju svētkiem, vadītāju Lailu, kas vārdam "Žuburi" piešķīrusi lielu spēku, kā arī ar ikdienišķajām, pozitīvajām emocijām." Renāte Jakovļeva: "Mums ir degsme un mērķi, kuriem ikkatrs atdodas ar visu sirdi un dvēseli."
– Kā raksturo kolektīva vadītāju Lailu Ozoliņu?
Hārdija Kristiāna Nagle: "Stingra, radoša, mīļa, jauka, mūsu otrā mamma." Elīza Kočāne: "Laila ir ļoti apņēmīga, mērķtiecīga, ar lieliskām vadītājas spējām. Šķiet, Lailai diennaktī ir vairāk nekā 24 stundas, jo nav saprotams, kā viņa visu paspēj. Laila spēj iedvesmot dejai, kā arī iemācīt kustēties jebkuram "stabam". Man patīk viņas noteiktība un prasīgums. Viņa ir "Žuburu" mamma ar lielo M, jo bez viņas mēs esam kā mazi bērni, kas galā netiek gandrīz ne ar ko!" Renāte Jakovļeva: "Laila ir ļoti saprotoša, tā ir viena no viņas labākajām īpašībām." Alise Ilva Saleniece: "Ne tikai dejas, bet arī dzīves skolotāja. Ļoti patiesa, sirsnīga un mīļa mums visiem." Laura Švedova: "Laila ir forša, sirsnīga. Koncertos un skatēs ļoti nopietna, bet vienmēr uzklausīs." Jānis Miška: "Viņai nepastāv tādi vārdi kā – nē, negribu vai nevaru." Anete Šķēle: "Dažreiz liekas, ka arī neiespējamās situācijas Lailai ir pa spēkam. Bieži vien tāpēc cilvēkiem par viņu rodas "dzelžains" iespaids, lai gan patiesībā Laila ir ļoti sirsnīga."
– Lāčplēsim spēks ir ausīs, kur spēks ir "Žuburiem"?
Hārdija Kristiāna Nagle: "Siļķēs, jo pēc katra koncerta uz "Žuburu" galda ir marinēta siļķe!" Elīza Kočāne: ""Žuburi" ir tie ragi, kas aug no vadītājas, un, pateicoties viņai, tie spēj būt visai vareni. Ragi mēdz būt dažādi, un gluži kā briežiem tie reizēm nokrīt, lai atkal varētu augt no jauna. Taču tos vienmēr tur kopā tikai un vienīgi apņēmīgā Laila!" Renāte Jakovļeva: ""Žuburiem" spēks ir žuburos un kājās." Alise Ilva Saleniece: "Sirdīs!" Kaspars Krauklis: "Gribā dejot un kopā būt." Anete Šķēle: "Esam cieši viens pie otra – draugi, kaimiņi, radinieki, ģimenes. Un, kā zināms, saites starp tuvu stāvošiem atomiem ir ļoti spēcīgas un grūti pārraujamas." Jānis Melngailis: "Mums katram ir savi mazie radziņi, kuros ir nepārspējamais individuālais spēks. Saliekot tos kopā, radām "Žuburu" spēku."
– Ko tev nozīmē latviešu tautas deja?
Hārdija Kristiāna Nagle: "Patriotismu, paceltu galvu, stāju, nostieptas pēdas, skaisti izdejotas visas dejas, mīlestību." Elīza Kočāne: "Latvietību, tradīcijas, vienotību un piederību. Nav labāka iemesla uzvilkt tautastērpu kā dejojot latviešu tautas deju. Man tā ir mīlestība pret savu valsti un tautu, tās vēsturi un tradīcijām. Arī pozitīvas emocijas, ko gūstu pati un dodu citiem." Kaspars Krauklis: "Tā ir terapija, kā arī apziņa, kas esmu." Anete Šķēle: "Latviešu tautas dejai pat eksistenciāli manā dzīvē ir liela nozīme – mani vecāki iepazinās tieši deju skatē." Helēna Gerševica: "Latviešu tautas deja man nozīmē piederību latviešu tautas elitei." Jānis Melngailis: "Piederību un sirdsmieru pašam ar sevi. Dejoju kopš laika, kad sevi atceros. Dejojiet! Tas rada prieku!"
– Kādas izjūtas pārņem, uzvelkot latviešu tautastērpu?
Hārdija Kristiāna Nagle: "Rodas lepnums par savu valsti. Īpaši labas izjūtas pārņem, kad pats esi uzaudis sev tautastērpu un gan koncertos Latvijā, gan ārzemēs tajā izdejo latviešu dejas." Elīza Kočāne: "Jūtos lepna, valkājot latviešu tautastērpu. Man ir arī liela pietāte pret tērpu un visiem tā valkātājiem. Šķiet, nav nekā skaistāka par puišiem tautastērpos!" Renāte Jakovļeva: "Tautastērps dejotājam ir kā kāzu kleita līgavai. Protams, neesmu tik priecīga, kad tērps jāvelk +30 grādu karstumā vai kad deju brunči ir no neforša auduma un kož kājās, tomēr tas ir paciešams, zinot, ka viss ir tā vērts!" Kaspars Krauklis: "Jūtos savā elementā. Tautastērps palīdz atdalīt pagātni no nākotnes un izdzīvot mirkli." Jānis Miška: "Jūtos solīdāks." Anete Šķēle: "Uzvelkot tautastērpu, šķiet, ka paliec skaistāks gan garā, gan miesā." Helēna Gerševica: "Tautastērpā pārņem lepnums par to, ka mums ir iespēja dejot, mīlēt deju, radīt skaistumu uz skatuves." Tīna Kraukle: "Uzvelkot latviešu tautastērpu, mugura uzreiz iztaisnojas, smaids izplešas un acis iemirdzas."
"Žuburu" dejotāju domas apkopoja
KASPARS KRAUKLIS
19.10.2022.