Madonas novada bibliotēkas konferenču zālē skatāma Madonas kultūras nama tautas tēlotājmākslas studijas „Madona" dalībnieces Agneses Briedes gleznu personālizstāde.
Studijā Agnese darbojas jau piecpadsmito gadu. Vaicāta, kas rosināja pievērsties mākslas pasaulei, viņa atceras, ka savulaik iestājās Madonas mākslas skolā, bet pēc skarba aizrādījuma, ka zīmējumā par daudz lietota melnā krāsa, viņa vairs neuzdrošinājās spert soli skolas virzienā. Tikai pēc daudziem gadiem krāsu pieskāriens papīram vai audeklam atkal viņā atdzimis un pamazām ļāvis autorei izteikties, iedvesmojot sevi un citus.
Tagad Agnese neslēpj, ka no krāsu paletes visvairāk lietotā ir baltā krāsa, lai gan galarezultātā viņas gleznas izstaro toņu un noskaņu varavīksni.
„Apstājos, veros dabā, kas man apkārt, un prātoju – cik esmu bagāta, jo redzu, dzirdu, jūtu! Es varu ilgi tā stāvēt, lūkoties, pētīt un sajust ņirboši ēterisko smaržu līdzās."
Saviem darbiem personālizstādē Agnese likusi klāt nelielus komentārus, lai skatītājiem vieglāk rast atslēgu viņas glezniecībai un izjūtai.
– Mācīties vajag nepārtraukti, – atzīst autore. – Šobrīd mūsu studiju otro gadu vada Agris Sārs, bet visvairāk man palīdzējusi un arī šo izstādi līdzēja iekārtot skolotāja Līga Kalniņa. Cenšos mainīties gan motīvu, gan tehniskā ziņā. Nesēžu vienā rāmītī, sevi provocēju, cenšos būt drosmīga. Drosmē ir galvenais sāls. Kādreiz visu rātni un pareizi izzīmēju, skolnieciski nogludināju, lai taču ir smuki, tagad šķiet – tam nav jēgas, vajag eksperimentēt, likt, meklēt, domāt un priecāties. Ir bijušas situācijas, ka uzlieku par modeli kluso dabu, staigāju tai apkārt un saprotu – nē, nemaz to nevēlos gleznot. Tad bildi apgriežu otrādi un gleznoju pavisam ko citu. Nu jau labu laiku drosme ir tik liela, ka varu pat gleznot uz vecajiem darbiem. Nav žēl. Kādreiz tos krāju, liku kaudzē, lai var atskatīties. Tagad, ja redzu un secinu, ka darbs nav izdevies, lieku krāsas virsū, varu spēlēties, kaut ko no iepriekšējā atstājot un veidojot jaunu. Savai personīgajai vēsturei dažus sākotnējos darbus, protams, saglabāju, bet citādi – brīvi eju uz priekšu.
„Mazliet mitrs meža nostūrītis… smaržo pēc zemes, lapām, kokiem, sūnām. Zaļie un brūnie toņi spēlējas savā starpā un papildina viens otru – tāds patīkams miers. Esmu sajūsmā un elpoju dziļi, jo ķermenim liekas, ka šī smarža ir dziedinoša."
Agnese stāsta, ka bildes viņai ir visur – mājās, darbā, tēlotājmākslas studijā kultūras namā. Daudzas aizceļo pie citiem kā dāvana vai kāds ieraudzīto vēlas iegādāties.
„Man patīk Ziema. Jā, jā, ar lielo burtu „Z"! Tā čaukstīgā skaņa, brienot pa sniegu, ir burvīga. Varbūt ir ļoti vēss un vaigi sārti, taču baltās kupenas un apsnigušie koku zari liek mutei neviļus smaidīt, un paliek siltāk."
Kad ierunājamies par izstādēm, Agnese atklāj, ka darbi bijuši studijas kopīgajās izstādēs kultūras namā, Nodarbinātības valsts dienesta telpās, Sarkaņu pagasta tautas namā „Kalnagravas", bet šajā mēnesī studijas dalībnieku darbi ceļos uz izstādi Lizumā.
– Pārsvarā gleznoju Latvijas ainavas, bija periods, kad vēlējos iemācīties portretu glezniecību, – atceras Agnese. – Cenšos notvert skatienu, kādu raksturīgu vaibstu, mīmiku, kas padara cilvēku atpazīstamu. Izstādē izliku meitu portretus un vēl dažus. Patīk gleznot arī ziedus, īpaši tulpes, un vēl dabas nostūrus, piemēram, purvainas vietas. Atklāt, kā šīs vietas izskatās rudenī, pavasarī, kad ir migla, kā tad, kad virsū klājas ledus kārtiņa.
„Saulaina, skaista diena. Saule ar saviem karstajiem stariem kutina pēdējās ledus plēksnītes. Ledus jau neaiziet bojā, tas tikai maina savu izskatu – vienkārši paliek šķidrs."
Ikdienā Agnese strādā grāmatvedības darbu. Tas mākslas pārstāvi ieved skaitļu un loģikas pasaulē – notur krēslā un līdzsvarā. – Pirmdienās un piektdienās ļoti cenšos apmeklēt studiju. Kaut iedvesmas nereti nav, ir tikai besis un vēlme nevienu nesatikt, piespiežu sevi būt tur. Padzeru tēju, paskatos, kā citi glezno, un pamazām pieslēdzos arī pati. Patīk, ka katrs studijas dalībnieks strādā citādi, ka esam tik dažādi.
„Skaista pilsēta! Ar vilinoši glītām ieliņām, ēkām, noskaņu."
– Ja būtu vairāk laika, ja varētu dzīvot no mākslas vien, brauktu uz Rīgas izstādēm, pētītu, skatītos. Bet ir taču jāpelna, laiks jāvelta ģimenei, – savu personīgo apkārtni iezīmē Agnese. – No rītiem ceļos pulksten sešos, tad laukā izvedam zirgus, tiek tīrīti staļļi, pēc tam jābrauc uz darbu. Pie skolas izlaižam bērnu, vakarā atkal atgriešanās – māja, zirgi, kas prasa laiku, un ģimene. Brīvdienu faktiski nav. Zirgus turam savam priekam. Vecākā meita savulaik trenējās, viņai patīk zirgu sports, lēkšana pāri šķēršļiem, konkūrs. Tagad meita mācās Smiltenes tehnikumā, tam īsti nav vaļas.
„Saulespuķes ir skaistas visās savās dzīves stadijās! Tās ne tikai spēj ar savām smagajām ziedu galvām uzticīgi sekot saulei, bet tām ir apbrīnojama burvība labi izskatīties arī pēc noziedēšanas. Tik daudz nokrāsu!"
Agnese smej, ka televizoru nav skatījusies gadiem. Ir tik daudz darāmā, ka jaunākās ziņas noklausās ceļā uz darbu. – Cenšos dzīvot tā, kā pašai patīk. Priecājos par katru dienu, esmu radoša un kā tāds astoņkājis vēlos izpausties uz visām pusēm. Patīk šūt, adīt, kombinēt, – atklāj Agnese.
„Krāsas… otas… terpentīns… iedvesma… Saulespuķes ir izaicinājums, kas liekas gana sarežģīts."
Viņai patīk jaukt krāsu toņus, iet pastaigās dabā un vērot krāsu attiecības. Nereti uzmetas zosāda, cik dabā viss skaisti. Kaut rozā mākonīši, ko citi neredz. – Dabu nevar nokopēt, ar dabu nevajag cīnīties un konkurēt, jo to nemaz nevar pārspēt, – secina autore. – Es varu tikai paspēlēties, būt dabai tuvumā. Glezniecībai parasti atvēlu brīvos brīžus rudenī, ziemā un pavasarī.
„Daba ir neatkārtojams mākslinieks… es necenšos kopēt, nē! Es tikai vēlos iemūžināt sajūtas."
– Studijā runājam par visu ko, ne vienmēr par mākslu, – vaicāta par kolēģiem, aizdomājas Agnese. – Tapšanas procesā vērtējam cits cita darbus, un to iedibināja studijas vadītāja Līga. Skats no malas jau ļoti palīdz, ne vienmēr teiktais jāņem vērā, bet bieži tas ļauj iziet no kāda sava strupceļa.
„Tādas krāšņas pavasara piespraudes. Ota rokās, un sākas saruna ar krāsu paleti."
11.10.2019.