Nākamā gada vasarā Dziesmu-svētku tradīcijai – šim unikālajam latviešu tautas folkloras mantojumā un profesionālās mūzikas darbībā un jaunradē sakņotajam Latvijas kultūras fenomenam – apritēs 150 gadu.
Laika ritējumā Dziesmusvētki attīstījušies par daudzpusīgu nacionālās kultūras notikumu, kas īstenojas reizi piecos gados. Līdzās svētku galvenajai izpausmei – lielajam kopkorim, kura mākslinieciskā kvalitāte balstās a cappella dziedāšanā (koristi dzied daudzbalsīgi bez instrumentāla pavadījuma), svētku saturs paplašinājies, ietverot tajos arī citus tautas mākslas žanrus – deju, instrumentālo mūziku, pūtēju orķestru un kokļu mūziku, amatierteātru kustību, lietišķo mākslu, tautastērpu parādi un vēl citas aktivitātes.
Ceļā uz Dziesmusvētku 150. jubileju, ko Rīgā, Mežaparka estrādē, svinēsim nākamā gada vasarā, Madonas pievārtē – Haralda Medņa kultūrizglītības centrā "Dziesmusvētku skola" – iecerēti vairāki atmiņu cikla pasākumi. Pirmais no tiem īstenojās aizvadītajā ceturtdienā, 6. oktobrī. Šis sarīkojums pēc centra atklāšanas un vadītāju maiņas bija pirmais būtiskais tikšanās mirklis, uz kuru tika aicināti interesenti un plašāka sabiedrība.
Pasākumu ievadīja muzikāls priekšnesums – madonietes Sintijas Paegles (vokāls) un Kristapa Šķēla (klavieres) uzstāšanās. Kompozīcijas no Lielās svētku dalībnieku klades dzirdējām visa sarīkojuma gaitā, bet izskaņā vairākas dziesmas pasākuma dalībnieki nodziedāja kopā, tā ieskandinot šo namu un ievibrējot telpu, ko rotā leģendārā diriģenta Haralda Medņa portrets.
Madonas novada pašvaldības vadītāja vietnieks Zigfrīds Gora pauda domu, ka kultūra nerodas pati no sevis, tā ir cilvēku radīta un uzturēta: – Tās ilgtspējība atkarīga no mums katra, bet tieši caur kultūru varam pašapliecināties, gūt identitāti un pateikt, kāpēc dzīvojam šajā zemē, kāpēc esam piederīgi savai latviešu tautai. Dziesma ir mūsu kultūras mantojuma fenomens, kas caur latviešu tautasdziesmu atstājis vēsti par to, kā latvieši skatās uz pasauli un ar ko šajā filozofijā atšķiramies no citām tautām. Dziesma mūs ir vienojusi un palīdzējusi izcīnīt uzvaras, ko saistām ar mūsu kultūru, tautu un valsti. Paldies cilvēkiem, kas veidojuši šo vietu, varam lepoties, ka te mūsu katra identitāte stiprinās.
Pašvaldības pārstāvis, dāvājot ziedus, vēlēja labu darba ceļu Santai Jaujeniecei: – Lai izdodas šai mājā iepūst dzīvību un sajust to spēku, ko dziesma dod latviešu tautai!
Tā kā Haralda Medņa kultūrizglītības centrs "Dziesmusvētku skola" ir Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja struktūrvienība, uzrunu teica arī muzeja direktore Līvija Zepa: – Šodien muzejā piedzīvojām zīmīgu notikumu – pie mums ieradās kungs no Jaunkalsnavas un muzejam atdeva papīra zīmuli, ko bija lietojis viņa tēvs, Kalsnavas lietvedis. Priekšmetu rotāja uzraksts "1739. gada Lazdonas pareizticīgo baznīcas Dziesmusvētku diena". Dziesmusvētku tradīcija raksturīga nebūt ne visām tautām, jo vairāk tāpēc mums tā ir jāsaglabā. Muzejnieku un šīs skolas vadītājas Santas uzdevums ir un būs ne tikai pētīt, bet uzturēt dzīvu šo skaisto tradīciju.
Haralda Medņa kultūrizglītības centra "Dziesmusvētku skola" vadītāja Santa Jaujeniece atskatījās uz vēsturisko laiku pirms Dziesmusvētku rašanās – kas notika un kāpēc svētku tradīcija varēja iesākties. Runātāja līdzībā atzina, ka latviešu kopā pulcēšanās un dziedāšana ir kā nelieli avoti, kā mazas tērcītes, kas veidojušas lielo upi – Vispārējos latviešu Dziesmu svētkus: – Pirmie aizmetņi vai sēklas tam bija latviešu tautasdziesmas, senā dainošana – latviešiem vienmēr ir paticis dziedāt. Nākamais gaismas mirklis ir bijušas brāļu draudzes jeb hernhūtiešu kustība, kas tautā ienesa melodisku dziedāšanu. Cilvēki baznīcas dziedāšanā sāka saskatīt cerību un ticību gaišākai nākotnei. Būtiska loma bija arī personībām, un pirmā no tām ir Johans Punšelis, muzikāli izglītots mācītājs no Vācijas, kas ieradās Liezērē, mācīja draudzei dziedāt, un pie viņa uz kori dziedāt pieteicās vairāk nekā 100 cilvēku. Apkārtnē nodibinājās citi kori, radās ideja par skolotāju semināru, nepieciešamība pēc vienota repertuāra. Johanam Punšelim piedāvāja veidot korāļu grāmatu, kas vēlāk ieguva milzu popularitāti, jo grāmata atkārtoti tika izdota 15 reizes.
Stāstījumā tika pieminēts arī Jānis Cimze – cilvēks, kas nodibināja Vidzemes skolotāju semināru, īstu inteliģences kalvi. Semināru beigušie dziedāšanas kultūru izplatīja tālāk – dibināja korus, un Jānis Cimze apkopoja latviešu un cittautu dziesmas krājumā koriem "Dziesmu rota". Tur līdzās citam bija latviešu tautasdziesmu apdares, kas latviešu nacionālajai pašapziņai bija būtisks pienesums.
Dzīvās un emocionālās atmiņās par Haraldu Medni dalījās novadpētnieks, grāmatu "Dziesmotais novads" autors Jānis Bērziņš.
Klātesošie cienājās ar tēju un cienastu un tika aicināti padalīties ar savu Dziesmusvētku stāstu.
– Dziedāt sāku, ganos ejot, vēl pirms skolas gaitu uzsākšanas, – savas atmiņas iesāka Janīna Āboliņa no Praulienas. – Vēlāk turpināju dziedāt pamatskolā un citās mācību iestādēs, kurās mācījos. Mana pirmā un vienīgā darbavieta bija Praulienā, un 1966. gadā uzsāku dziedāt Praulienas korī, kur nodziedāju līdz 1998. gadam. Koris bija ļoti saistīts ar vietējo saimniecību, kolektīvs bez tās atbalsta nebūtu varējis pastāvēt. Un dziedātāji uz kori nāca no visām debess malām. Bijām vairāk nekā 50 koristu no Saikavas, Lazdonas, Madonas. Kolektīva pirmā diriģente bija skolotāja Ģertrūde Jauniņa; koristus uz mēģinājumiem veda ar diviem autobusiem. Palīgā nāca arī skolotājs Harijs Šulcs, ar šo diriģentu koris guva augstus rezultātus – rajonā 1. vietu, Rīgā arī nebijām no pēdējiem. Vēlāk mūsu kori mazu brīdi vadīja Artis Kumsārs, skolotāja Anita Melnupa, ilgāku laiku ar kolektīvu strādāja Artūrs Grandāns. Pēc 1998. gada juka un bruka saimniecība, nebija transporta, kas vadātu dziedātājus (vietējo bija maz), un Praulienā vienu laiku kora nebija. Es pati tad braucu dziedāt uz senioru kori "Mantojums" Madonā. Tur visi par mani bija vecāki, bet līdz šai dienai joprojām ar prieku dziedu šai kolektīvā.
Janīnas kundze atcerējās dažādas kora tradīcijas un piedzīvojumus Dziesmusvētku sakarā, arī joku pilnu priekšnesumu ar pikantu pārģērbšanos.
Savos stāstos par Dziesmusvētkos piedzīvoto dalījās arī Vilnis Auziņš, Guna Ruļuka un Imants Pulkstenis, abi beidzamie akcentēja, ka gan korī dziedājuši, gan svētkos piedalījušies kā pūtēju orķestra dalībnieki. Imants kā brīvprātīgais bez tam piedalījies Pasaules koru olimpiādē, kas 2014. gada vasarā notika Rīgā: – Man piespēlēja kori no Jaunzēlandes, kas diemžēl atbrauca četras dienas pēc olimpiādes. Tad laiku pavadīju ar koristiem no Šanhajas, vizināju viņus uz vietām, kur pēc programmas jābūt. Pirms ģenerālmēģinājuma sāka līt lietus, bet apsargi ar lietussargiem nevienu estrādē iekšā nelaida (drošības prasība). Mani koristi kaut ko savā mēlē pārsprieda, apgriezās un prom bija. Izrādās, Āzijā, ja sāk līt lietus, lietavas ilgst mēnešiem. Tā viņi izvēlējās svētkos nebūt.
12.10.2022.