Aizvadītajā sestdienā Praulienas pusē “Madonas Alus” svētkos etnogrāfisko kokli spēlēja novadniece Samanta Ceruka.
Nu jau vairākus gadus kokles spēli Samanta pasniedz Valmieras mūzikas skolā un pati ir arī aktīva koncertētāja. – Ja vēlies visu apgūt, kļūt par profesionālu spēlētāju, sākotnēji vajag vismaz 8 gadus, – aizdomājas mūziķe. – Latvijā kokles apmācība ir nopietnā līmenī. Mūzikas skolās ir sava programma, kura bērnam jāapgūst, neatkarīgi no tā, ko viņš vēlas spēlēt pats. Uzskatu, ka būtu labi, ja bērns varētu nospēlēt arī kādu populāru latviešu ziņģi vai dziesmu. Citādi – viņš pabeidz mūzikas skolu, bet ģimenes saietos neprot nospēlēt prasīto. Es paralēli skolas programmai cenšos integrēt un ļaut audzēkņiem apgūt arī cita veida skaņdarbus.
Kokle – dvēseles instruments
Kokle ir Samantas ceļvedis uz harmoniju un saskaņu ar sevi. Kokles skaņām piemīt spēcīga un iedvesmojoša enerģētika. Folklorā kokle tiek dēvēta par dvēseles instrumentu, un dažkārt Samantai ir vieglāk paust savas emocijas mūzikā, nekā izrunājot tās vārdos.
– Esmu beigusi Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolu pie skolotājas Ineses Ābolas, – atklāj Samanta. – Mūzikas apguvi turpināju Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Mūzika ir mans aicinājums. Ne visiem izdodas darīt to, ko dzīvē vēlies. Esmu pateicīga, ka man dota iespēja strādāt Valmieras mūzikas skolā, kur audzēkņiem koncertkokli mācīšu jau ceturto gadu. Diemžēl mūzikas skolās etnogrāfiskās kokles spēle nav programmas sastāvdaļa, bet tas būtu nepieciešams, tā būtu laba ievirze. Manu etnogrāfisko kokli ir gatavojis drauga tēvs – Eduards Klints. Katram spēlētājam ir sava kokle, cits meklē skaņu, cits instrumentu vairāk izjūt caur vizuālo pusi. Koncertkokles Latvijā gatavo tikai divi meistari: Imants Robežnieks Rīgā un Pēteris Putniņš Salaspilī. Pie viņiem ir milzu rindas, liels pieprasījums. Man pašai ir divas etnogrāfiskās kokles un Imanta Robežnieka gatavotā koncertkokle. To saudzēju, regulāri tīru, mainu stīgas, vedu pie meistara, ja gadās kas nopietnāks. Kokle ir dārgums. Tie, kas pārtraukuši spēlēt koncertkokli, ne vienmēr to vēlas pārdot, jo tas bijis liels finansiāls ieguldījums.
Mammas neizsapņotais sapnis
Samanta atceras, ka sākotnēji mamma viņu vilkusi ārā no mašīnas, lai tikai meitene ietu uz kokles stundām: – Tas bija mammas neizsapņotais bērnības sapnis – prast spēlēt kokli. Un beigās tas pārtapa arī manā vīzijā un sapnī. Kamēr esi maziņš, īsti nezini, kas ir tavs ceļš, kokles spēle pa īstam man iepatikās Cēsīs, kad sāku novērtēt instrumenta vērtību.
Latviešu folklorā visvairāk apcerētais un apbrīnotais mūzikas instruments ir tieši kokle. Ar to saistās ne tikai senākās, izpētītās spēles tradīcijas, bet arī inovācijas un jaunrade. Kokle ir latviska, bet arī laikmetīga.
Etnogrāfiskā un koncertkokle
– Etnogrāfiskās kokles spēle balstīta uz latvisko, tradicionālo vidi, bet koncertkokles spēle ir attīstījusies, uz tās spēlē gan moderno, laikmetīgo mūziku, gan klasisko, – uzsver Samanta. – Mūzikas vidusskolā un Mūzikas akadēmijā esmu izgājusi cauri visiem mūzikas stiliem. Katram komponistam ir sava odziņa, un, lai to sasniegtu, mūziķim ir jāpasvīst. Īpaši tas ir Baroka laika skaņdarbos no 16.,17. gadsimta – mūzikā, kas nav rakstīta koklei. Tad jāņem skaņdarbu pārlikumi no klavesīna un arfas, un tur rodas dažādas problēmas ar hromatismiem, jābūt plašām zināšanām. Prieks, ka esmu izskolojusies, izgājusi profesionālim nepieciešamo ceļu, kas dod šādas zināšanas. Mūsdienās daudz var apgūt arī pašmācības ceļā, bet kopā ar mentoru viss ir iespējamāk.
Personības ietekme un spēks
Jautāta, vai šobrīd ir prestiži mācīties kokli, Samanta neslēpj: – Topā šobrīd ir etnogrāfiskās kokles spēle, un tas ir, pateicoties Laimai Jansonei, kura ar šo instrumentu izgāja pasaulē un Latvijā sevi lieliski parādīja. Kokles spēles veicinātāji ir arī skolotāji novados, kas ar savu atvērtību, enerģiju un harizmu piesaista šim instrumentam. Mani bieži uz koncertiem aicina Zita Gailīte, kas Sarkaņos vada etnogrāfiskās kokles kopu. Labprāt izpalīdzu, koncertos nospēlēju arī solo pavadījumu.
Spēlē Latvijā un ārzemēs
Studiju gados Samanta apmaiņas programmās ir spēlējusi arī Dānijā, Zviedrijā, Somijā. – Sevi mūzikā vēl meklēju, kurā žanrā vislabāk varu izteikties. Gribas ne tikai mācīt, būt skolotājai, bet muzicēt, būt koncertējošai māksliniecei. Ikdienā svarīgi atrast balansu, lai darbu vidū varu atrast vietu arī radošumam. Nereti pienākumi tā sagrābj, ka novārtā tiek pamesta daiļrade. Vienmēr esmu nedaudz komponējusi, bet esmu diezgan slinka, lai savus skaņdarbus ierakstītu profesionālā studijā. Ir cilvēki, kas vēlas pie filmas vai kāda video pievienot manu skaņdarbu koklei, bet ikdienas skrējienā nav bijusi iespēja ierakstīties. Vēlos tam atrast brīvu laiku, protams, jāatrod arī labākais skaņu meistars, jo ne visi skaņu režisori ar degsmi ieraksta kokli; ir tādi, kas ir ieinteresēti metālmūzikā vai citos žanros.
Pagaidām sevi redz lielpilsētā
Uz jautājumu, vai gribētu kādreiz atgriezties un būt par kokles skolotāju Madonā, Samanta atbild: – Varbūt kādreiz. Man ir prieks atbraukt uz Madonas pusi uzstāties, tāpat kā skolotājai piedalīties "Ģitāristu sesijā" un mācīt. Savukārt ikdienas dzīve vismaz pagaidām saistās ar Rīgu un Valmieru. Vienu brīdi aizdomājos, kas vēl mani saista, un sapratu, ka tik ļoti esmu iekšā kokles pasaulē, ka citam laika nav. Koncertkokli spēlēju sešas stundas dienā, mūzika paņem visu – reizēm iztukšo un vienmēr arī piepilda. Šobrīd virzos uz elektronikas pusi, daudz komunicēju ar skaņu režisoriem, māksliniekiem, kas var palīdzēt elektroniskās mūzikas spēlē, pielietojot arī pedāļu sistēmu. Gribu parādīt, ka koncertkokle noder pat šādai mūzikai. Un tas, manuprāt, vairāk instrumentam piesaistītu jauniešus.
22.08.2023.