Onufrijs Gailums (1929—2017) savas pārdomas ietērpa satīriskos, ironiskos dzejas pantos, ir vairāki izdevumi, bet dzīves laikā pieredzētais pierakstīts un iesiets astoņās grāmatās bērniem.
Vien devītā palika nepabeigta. Šoruden pieminam Onufriju Gailumu 95. dzimšanas dienā.
Diena ar pirmo rudens lietutiņu Lubānā izvērtās saulaina un sirdssilta. Ciemojoties pie Benildas Gailumas, pārsteigumi sekoja viens otram. Izrādās, ka Onufrijs Gailums pēc došanās pelnītā atpūtā ir ne tikai izdevis dzejas grāmatas, bet gadu gadiem dienasgrāmatās rakstīto (stenografēto) pārrakstījis un pats iesējis astoņas grāmatas "Dzīves ceļu līkloči", vien devītā palikusi nepabeigta. Katra grāmata tapusi divos eksemplāros – dēlam Valdim un meitai Rutai. O. Gailums ir rakstījis, ka mūžs ir kā nerimtīgiem dabas likumiem pakļautie plūstošie upes ūdeņi. "Arī cilvēku dzīvē tikpat strauji kā ūdeņi aizskrien gadi, gadu desmiti un izplēn mūžs, mūžības ritums nezūd, tas turpinās jaunās paaudzēs".
2002. gadā iznāca grāmata "Atspulgs", par dienestu padomju armijā ir atmiņas "Karavīra dienasgrāmatā", bet politiski raksti un dzeja – "Kurp ej, Latvija?".
O. Gailums dzimis Rēzeknes novadā, izglītība un darba dzīve ir saistīta ar meliorāciju, viņš strādāja Rugājos, kādu laiku arī Cēsu pusē. 1984. gada pavasarī O. Gailums pārcēlās uz Lubānu, un vēlāk viņam pievienojās pārējā ģimene. Viņš bija ļoti apmierināts ar darbu Aiviekstes MPS, draugus un domubiedrus atrada arī Daugavas Vanagu rindās un to izveidotajā vokālajā ansamblī, ar ko koncertēja ne tikai Lubānā, bet arī Rīgā, Valmierā, Cēsīs, piedalījās braucienos ar represētajiem uz Ikšķili un Lesteni. Kopā ar Benildu viņš sekoja līdzi notikumiem valstī, pārsprieda tos un savus vērojumus pārvērta raitās rindās. Madonas muzeja krājumā esošajā politiskās satīras dzejas izdevumā "Pasmaidi, ja grūti iet" (2009) ir viņa ieraksts: "Tauta, kura nav vienota un nekontrolē varu, labklājību nevar sasnieg".
O. Gailuma sirdslieta allaž ir bijusi mūzika. Jau mācoties Mālpilī, viņš sakrāja naudu akordeonam. "Skan akordeons klusi, liegi / Un sapņu auļos mani nes / Uz virsotnēm vēl neaizsniegtām, / Ko skatīt vēlētos reiz es." Muzicēja abi ar Benildu, kuras dzimtā allaž bijuši muzikāli ļaudis, bet iepazīšanās stāsti nojaušami rindās "Mēs dejojām valsi…", "Manai meitenei".
Kad ģimene pārcēlās uz Lubānu, muzicēšana turpinājās, instrumentiem pievienojās V. Goldberga gatavotā cītara. Tā kādu laiku muzicēja trijatā – Onufrijs spēlēja akordeonu un bungas, Benilda – cītaru, un dēls Valdis – trompeti. Ar abiem bērniem piedalījās arī "Spieta" pasākumos. O. Gailums ir rakstījis: "Esmu laimīgs, ka mana bērnības dienu vēlēšanās ir piepildīta. Kaut arī bez mūzikas skolas, esmu guvis baudījumu mūzikas skaņu pasaulē un sniedzis to citiem. Kaut nedaudz esmu guvis zināmus sasniegumus mūzikas laukā. Manas dziesmas izdzied; kuriem tās patīk, tās nepazudīs. Par to man liels gandarījums". Atsevišķi ir apkopotas arī "Dziesmas".
08.10.2024.