Latvijas izcilā dzejnieka Jāņa Raiņa bērnības vieta Berķenele atrodas 8 km attālumā no Daugavpils, un šobrīd tur atklāta madonietes Danutes Vēzes darbu izstāde.
Izstādē skatāmas mākslinieces veidotās tekstilijas, kas radītas jau no esošiem materiāliem, mēģinot tos pārveidot.
– Berķenelē izlikti mani jau senāki darbi un trīs jauni, – sarunā ar "Staru" saka Danute Vēze. – Darbi izvietoti divās izstāžu zālēs, vienā ir "Balinājumi", otrā – "Dūmojumi". Kad pirms gadiem tikko biju dūmojusi audeklus, viss process un pārdomas dziļi ietekmēja mani pašu –
aizdomājos par sabrukušajām viensētām, pamestajām mājām Latvijas laukos. Radās smaguma izjūta, bet tagad pēc laika uz šiem darbiem skatīties ir vieglāk un arī filozofiskāk.
Interesanti, ka mākslas darbu rašanās pamatā ir Danutei reiz iedāvinātie dvieļi, kas savulaik piederēja Madonas muzeja dibinātājai un vadītājai Elzai Rudenājai. – Dvieļus man uzticēja Sarma Rudenāja, un ilgi nezināju, ko ar tiem
iesākt, – atceras māksliniece.
– Bija milzīga bijība, gaidīju, kad parādīsies liela degsme ar tiem strādāt un koncepcija, ko ar tiem pasākt. Cilāju, skatījos, glāstīju iedotos audeklus, apzinoties linu rašanās ciklu. Vēlējos turpināt kārtību, kas ielikta šajos audeklos: iesēt, izaudzēt, nokult, šķērst, balināt, aust un pēc tam ilgstoši – no paaudzes paaudzē – lietot. Daži dvieļi bija dabiski brūnīgā tonī, daži – gludi, mirdzoši un jauni, citi – lietoti, daudzkārt mazgāti. Kādam bija caurums izsvilis, kādam plankums palicis, vietām lāpīti, daži ar izšūtām monogrammām… Ļoti vēlējos ar tiem darboties un biju nolikusi redzamā vietā. Tad nāca kāda nejaušība, kas pateica priekšā, ko darīt. Vīrs žāvēja gaļu, viņam vajadzēja samitrinātu lupatu, lai uzliktu žāvējumam, un viņš ātrumā paķēra vienu no dvieļiem. Pēc dienas vai divām viņš atnesa ļoti skaistu un dūmu pārveidotu dvieli. Nu bija amats rokā un norādīju, kuri vēl audekli jāliek dūmoties. Pēc tam sāku šur tur tos izšūt, devu dūmot jau sagatavotus dvieļus ar iesietiem mezgliem, kādu saspraudu ar kniepadatām, parādījās rūsas punkti, un bija neskaitāmi atklājumi, kas patiešām aizrāva. Darbus "krāsoju" ne tikai dūmos, bet arī pupu un sīpolu mizās. Laiks bija rudenīgs, šķiet, novembris, un procesā mazliet arī noguru. Zināmu smagumu līdzi nesa domas, kas saistījās ar pamestajām, izzūdošajām mājām Latvijas laukos.
Darbu ciklu "Dūmojumi" Danute pa daļai parādīja izstādēs Madonā, Cēsīs, Talsos, Siguldā. Ļoti emocionāli atmiņā iesēdās izstādes atklāšana Kurzemē, kur līdzās vizuālajam – dūmojumiem – izskanēja tautas tradicionālā dziedāšana, kas aizskāra līdz asarām un tirpām. Tomēr izstādē Talsos nebija mākslinieces nākamā darbu cikla –
"Balinājumu".
– Pēc tumšo darbu perioda vēlējos ko gaišāku, – atceras Danute. – Vienu brīdi centos balināt dūmojumus, bet atklāju, ka tas neizdodas. Tad saņēmu zvanu, un man tika piedāvātas lupatas. Izrādījās, ka tie ir melni audekli – flanelis, kokvilna – milzīgs baķis. Nopriecājos un sāku eksperimentēt. Bija ziema, sniegs, darbojos ar hloru, un mājās hlora smaku bija grūti izturēt. Darbojos pa āru, burzīju audumus, pētīju, kur un kā hlora šķīdums tecēs, gāja interesanti. Kaut kas bija nejaušība, kaut ko varēju paredzēt, šļakstinājos ar lielu aizrautību. Audumi krokojās, un galarezultātā uz tiem izveidojās tādas kā liesmas. Kokvilna bija stīvāka, pēc balināšanas tajā parādījās smilgu tēli, niedres, bet uz zīdīgā audekla – liesmas. Melnie audumi balinot kļuva sārti vai zaļgani – atkarībā no tā, kāds pigments ietverts melnajā. Katrā ziņā viss pārveidojās, kļuva par ko citu.
Tā kā "elles smaka" ar hloru bija nepanesama, māksliniece darbojās pie atvērtām durvīm, nesa balinājumus sniegā. – Mājinieki teica, ka nu gan ir mazliet par traku, – atceroties smaida Danute.
Jautāta, kā iedomājās ar darbiem būt Berķenelē, viņa atklāj: – Berķeneli man "piespēlēja" Inese Jakobi. Viņa ir īsts mākslas fans, kultūras patriots un riktīgs motors. Inesei tur iepriekš bija personālizstāde, un pēc tās ieteica arī mani. Berķenelē ir brīnišķīgas telpas, manai izstādei dots moto no Raiņa dzejas "Drānu drānas dūmiem segtas". Pirmajā – klēts – telpā izlikti "Balinājumi", bēniņos – "Dūmojumi". Bēniņu telpā klāt pieliku Zigmunda Lauriņa zāļu paklājus, jo vēlējos tur iedabūt smaržu. Iespējams, kāds no dvieļiem savulaik kalpoja par pirts dvieli, tad to pārveidoju, audums pārtapa, bet cilvēka miesa taču arī mazgājoties pārtop, un tas notiek tieši pirtī. Līdz ar to telpa nebija pretrunā, un biju priecīga, ka mani darbi ir gana cienīgi atrasties Raiņa bērnības gadu vietā. Netālu ir arī Randene, Raiņa vecāku bijušo māju vieta.
Jāpiebilst, ka Danutes Vēzes darbu skate tika atklāta Dzejas dienu ietvaros ar dzeju un mūziku. Spēlēja novadnieki no Kalna skolas, tika lasīti dzejoļi, bet Danute paralēli auda augu paklāju (attēlā) un darbojās ar kociņiem. Viņas darbu izstāde Berķenelē būs skatāma līdz sezonas noslēgumam, tātad vēl visu oktobri.
Jābrauc skatīties!
20.09.2022.