23. augustā atcerējāmies 1989. gada 23. augustu, kad gandrīz divi miljoni cilvēku cerībā par neatkarīgas valsts atgūšanu sadevās rokās, savienojot Tallinu, Rīgu un Viļņu.
Bija pagājuši 50 gadi pēc Hitlera-Staļina noziedzīgā pakta noslēgšanas, un Baltijas ceļš bija triju neatkarības kustību – Lietuvas "Sajūdis", Igaunijas "Rahvarinne" un Latvijas Tautas frontes – kopīgi organizēta akcija.
Aizvadītajā piektdienā Madonas muzejnieki Baltijas ceļa 35. gadskārtas atceri vispirms rosināja izjust burtiski – sadodoties rokās pie Madonas muzeja izstāžu zālēm, muzeja un bibliotēkas.
Turpinājumā izstāžu zālēs ritēja atmiņu mirkļi par Trešās atmodas notikumiem, ieklausoties Baltijas ceļa dalībnieku stāstos. Attālināti klātesošos uzrunāja Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns.
Kopš 1939. gada, kad tika noslēgts Molotova-Ribentropa jeb Staļina-Hitlera pakts, visā demokrātiskajā pasaulē šis datums raisījis tikai negatīvas emocijas. Savulaik visās Padomju savienības un tās satelītvalstu vēstures grāmatās rakstīts, ka 1939. gada 23. augustā tika noslēgts neuzbrukšanas līgums starp Vāciju un PSRS, nepieminot tam pievienotos slepenos protokolus. Rietumos par to eksistenci bija zināms uzreiz pēc dokumentu parakstīšanas. Latvijas Republikas valdības aprindās informācija nonāca pa diplomātiskajiem kanāliem, arī par mūsu valsts nonākšanu PSRS interešu sfērā. Šīs ziņas autoritārā režīma apstākļos netika publiskotas, lai "lieki netracinātu tautu". Pēc Otrā pasaules kara slepeno protokolu Vācijas puses oriģināls tika atrasts un publiskots Rietumvalstīs, tā saturs publicēts daudzās trimdas latviešu izdotajās vēstures grāmatās, bet PSRS šādu dokumentu eksistenci noliedza līdz pat padomijas sabrukumam.
Gorbačova valdīšanas laikā ar Baltijas valstu līderu neatlaidīgiem centieniem beidzot tika atzīta šāda dokumenta eksistence Krievijas arhīvos, bet tas tika publiskots tikai pirms pieciem gadiem. Molotova-Ribentropa pakta slepenie papildprotokoli paredzēja Austrumeiropas valstu sadali abu agresorvalstu interešu sfērās. Slepeni tie bija tamdēļ, ka šie dokumenti bija pretrunā ar starptautiskajām tiesībām un abu valstu noslēgtajiem līgumiem ar kaimiņiem, kā arī bija vērsti pret demokrātiskajām Rietumvalstīm un toreizējo starptautisko kārtību.
23. augusts mūsu atmiņā palicis gan kā vēsturiskas netaisnības, gan unikālas vienotības simbols – Baltijas ceļa laiks. To video uzrunā apliecināja arī UNESCO Latvijas Nacionālās komitejas komunikāciju un informācijas sektora vadītāja Beāte Lielmane, uzsverot, ka ar Baltijas ceļu saistītie dokumenti pirms 15 gadiem tika iekļauti
UNESCO „Pasaules atmiņas" reģistrā, šī mantojuma sarakstā.
Klātienē sarīkojumu iekrāsoja Jāņa Simsona pārdomas, ko nolasīja Madonas Valsts ģimnāzijas audzēknis Edgars Vasariņš, par muzikālo noskaņojumu parūpējās Madonas bērnu jauniešu centra kokles studija Zitas Gailītes vadībā.
Kā minēja muzeja vēsturniece Laimdota Ivanova, gatavojoties Baltijas ceļa 35. gadskārtas pasākumam, Madonas muzeja krājums tika papildināts ar vairākām Trešās atmodas laika liecībām (izstāde apskatāma muzejā). Sarīkojuma gaitā izskanēja jaunas liecības, un muzejam tika dāvātas jaunas toreizējo dienu fotogrāfijas.
Savās atmiņās dalījās Indra Rone no Ērgļiem, Valdis Beļaunieks no Ļaudonas, Inese Elekse no Madonas, Juris Saliņš no Lubānas, tautfrontieši Normunds Broks, Indulis Zvirgzdiņš, Baiba Miglone, Inese Elsiņa, ar patriotiskas dzejas lasījumu uzstājās skolotājs un novadpētnieks Jānis Bērziņš.
– No Ļaudonas uz Baltijas ceļu aizbraucām ļoti mazs skaits cilvēku, – vēstīja toreizējais Tautas frontes Ļaudonas atbalsta grupas vadītājs Valdis Beļaunieks. – Mūsu ciemā bija ap diviem tūkstošiem iedzīvotāju, aizbraucām tikai desmit. Tas varētu būt saistīts ar to, ka ciema priekšsēdētāja baidījās, teica, ka visus tur saķers, arestēs, pēc tam aizsūtīs uz Sibīriju. Ģimenēs netika ieaudzināts patriotisms, skolās bērniem – ne tik. Ne velti Ļaudonā, ceļa malā joprojām stāv PSRS armiju slavinošs objekts – lidmašīnas aste. Pagasta pārvaldes vadītājs uzskata, ka tas ir vides objekts, pēc manām domām tas ir vidi degradējošs objekts. Latvieši mēdz labi iesākt, bet līdz galam bieži labās lietas nenoved. Latvija šodien ir neatkarīga valsts, ir Eiropas Savienībā, esam NATO, diemžēl mums līdzās arī šodien ir cilvēki, kas Latvijas valstiskumu neatbalsta. Viņi neatbalsta arī Ukrainas cīņu pret agresorvalsti.
Pieminot Ukrainu, jāsaka, ka ikviens sarīkojuma dalībnieks izskaņā saņēma saulespuķes ziedu. "Viņi grib mūs aprakt zemē, bet nezina, ka mēs esam sēklas!" – tas ir teikums, kas šobrīd spilgti raksturo Ukrainas cīņu par savu brīvību. Tieši saulespuķe un dzeltenie saulespuķu lauki ir viens no Ukrainas simboliem Latvijā, tādēļ muzeja darbinieces bija parūpējušās par šo ziedu simbolisku dāvinājumu.
Sarīkojums muzejā vēlreiz kā enkurs apliecināja, cik svarīgi ir neaizmirst savas tautas vēsturi un paskatīties uz pasauli arī plašāk – atbalstīt Ukrainu, neizsīkt šai rīcībā, jo Krievijas kara elpa nav nemaz tik tāla arī Latvijai.
27.08.2024.