Visu pēckara laiku norisēm dzimtenē Latvijā un Dobeles ceriņu dārzā ar dzīvu interesi savulaik sekoja Pētera Upīša jaunības dienu kaimiņmeita Austra Miezis, dzim. Jurjāne.
Austriņa, kā daudzi viņu saucām, mūža otrajā pusē dzīvoja un mūžībā aizgāja Filadelfijā (ASV), bet sirsnīgas attiecības ar slaveno latviešu dārzkopi un jaunu šķirņu selekcionāru viņa saglabāja līdz pat Pētera Upīša aiziešanai mūžībā.
Pētera Upīša muzejam Austra Miezis uzticēja atmiņu stāstu, kas tika publicēts "Latvijas Vēstnesī" (10.05.1996). Laikraksta "Stars" lasītājiem piedāvājam nelielu ieskatu šajās vēstulēs.
* * *
Austras Miezis atmiņas par reiz tuvo cilvēku.
Ar Upīšu "Jaun-Rūsiņiem" un Jurjānu "Kalna Dibeniem" bijām tuvākie kaimiņi. Reiz Ulmaņa laikā izplatījās baumas, ka neglītākie nosaukumi būšot pārmaināmi. Mēs nu gan visas četras māsas un vēl brālis bijām tam ar rokām, kājām pretī. "Kalna Dibeni" no visiem pieciem "Dibeniem" (Lejas-, Vidus-, Jaun-, Grāver-) jau bija kalnā, arī Vestienas pagasta dibenā – Jumurdas un Vējavas pagastu robežās, bet galvenais – tie bija mūsu sirds dibenā. Mājas nosaukumam bija jāpaliek.
Bez skaistā mājas vārda "Jaun-Rūsiņiem" bija vēl daudz cita skaistuma. Tā bija bauda braukt mājās no Ērgļiem caur viņu ziedošo ābeļdārzu. Tā bija bauda līgot Jāņu naktī pie mājas, kas slīka jasmīnu jūrā. Tā bija bauda satikties ar pašiem cilvēkiem. Viņi visi bija apdāvināti, īpatnēji un interesanti. Satiekoties bijām ļoti formāli – "kungs", "jaunkundze" -, bet mājās runa bija tikai par Pēteri, Valdiņu, Gustiņu.
Kā kodols viņu vidū bija Upīšmāte – vienmēr mīlīga, lēnīga, izpalīdzīga. Viņa, man likās, bija vienīgais cilvēks, kas savu vecāko dēlu Pēteri saprata vislabāk. Man viņas abas ar Jāņa Poruka māti šķiet vienādi tuvas savu dēlu piemiņā. Upīšmātes mīlestība piepildījās baltajā ceriņziedā (šķirne ‘Māte Ede Upītis').
"Jaun-Rūsiņi" bija slaveni ar jaunumiem dārzkopībā, tie bija pirmie mūsu apkārtnē ar traktoriem, ar vislielāko retumu toreiz Latvijā – auto. Bet galvenais – "Jaun-Rūsiņos" uzauga cilvēki, kuri pacēla Latvijas vārdu pāri robežām.
Ja ar vienu vārdu gribētu izteikt visas atmiņas par Pēteri, tas būtu: apbrīnošana. Tā sākās jau bērnībā, kad dzirdēju lielos runājam, ka Pēteris ierīkojis koku skolu. Kas tā tāda? Koki iet skolā? Vēlākos gados saaugušie kociņi aizņēma plašu nogāzi uz mūsu mājas pusi. Virs kociņu galotnēm, pāri eglīšu žogam – gaišais logs vēlās nakts stundās. Tur starp grāmatu grēdām tapa cilvēks ar ģeniālām zināšanām dārzkopībā, svešvalodās, mūzikas un literatūras pasaulē.
Jaunākajiem brāļiem aizejot un tēvam novecojot, mājās saimniekoja Pēteris, kaut gan pats teica, ka esot tikai "kalps bez algas" un "gaidi nu, kad tam aunam tā kule kritīs". Tēvs vēl arvien gribēja turēt grožus savās rokās.
Ļaudis runāja, ka Upītis ir traks – metas no viena pasākuma otrā. Te bija kokskola, nu audzē kartupeļus, nu milzu kāpostgalviņas, nu skrien apkārt fotografēdams, nu taisa vīnu (tas bija ļoti iecienīts), nu dēsta rozes, nu tulpes. Tik lielas zemenes gan nav redzētas! Kur tas dzirdēts, ka vīrietis cep kūkas! Jau atkal aiztriecis pēdējo strādnieku no darba laukā. Vai tiešām nošāva telēnu, kas bija izbradājis puķu dobi? Bet nu jau pavisam prātu zaudējis, gandrīz pa "Kalna-Dibenu" logu izlēkdams! Māsa bija viņu kaitinājusi – momentā Pēteris bijis uz palodzes, pārbiedētā Aina viņu tomēr noturējusi aiz svārku stūra, un bijuši atkal draugi." (1974. gada vēstulē)
***
"Jaun-Rūsiņos" tiešām vārījās un kūsāja viens enerģijas katls. Pāri visām tenkām, nenovīdībai un kritikai stāvēja Pēteris – nemaldīgs sava ceļa gājējs. Tieši tā, kā viņš vēlāk rakstīja: "Zālamana gudrības grāmatas 14. nodaļa: prātīga vīra gudrība ir tā – savu ceļu saprast, bet nejēgu ģeķība ir aloties. Nejēga tic visu, bet prātīgais ņem savus soļus. Un bez šaubu – dzīve ir darbs un vēl cilvēku pacietības pasaule." Darbs bija Pētera uzticamais ceļa biedrs. Pat pēdējos gados, uz kruķiem balstoties, tika strādātas 18 stundas dienā. "Uz sanatoriju šogad nebraucu, jo nav laika. Domāju, ka darbs ir tikpat kā zaķis, un viņš var aizbēgt."
Pacietība, bez kuras selekcijas darbs nav iedomājams, gan bija Pēterim ar uzviju. Un, ja pacietības kādreiz sadzīvē pietrūka, tas bija tikai pierādījums tam, ka šis pārcilvēks bija arī cilvēks. Pacietība dažreiz bija vēlama īpašība arī tiem cilvēkiem, kurus Pētera krasā, kaut arī patiesā kritika varēja aizvainot. Atmiņā mana draudzene Ilze Kalnāre, kuru Pēteris noveda līdz asarām ar: "Jums tak jāzina, par ko dzejojiet! No tāda koka neviens prātīgs cilvēks jumtam spāres netaisīs." Tāpat mēs, kaimiņmeitenes, nebijām priecīgas dzirdēt par mūsu nemākulīgi ierīkoto puķu dobi. (..)
Gribas vēl pieminēt Pētera drošsirdību, par kuru tika daudz runāts šai krastā. Reiz kāds viesis – dārzkopis no Kanādas – bailēs bija pamiris, dzirdot Pēteri skaļā balsī kliedzot, nokritizējot okupācijas valdības netaisnības.
Kaut bijis vairāk tādu bezbailīgu kliedzēju līdzi Pēterim! Varbūt tad pasaulē beidzot uzvarētu cilvēcība. Daudz te tika runāts arī par okupācijas varas netaisnību, kad tā neizlaida Pēteri uz Vispasaules selekcionāru sanāksmi Vašingtonā. Vai baiļojās, ka slavenais ar Ļeņina ordeni apbalvotais selekcionārs varētu neatgriezties? Velti, biedri! Pēteris jau pirms okupācijas zināja, ka nekad labprātīgi nešķirsies no savas Latvijas zemes, kaut arī zaudējot cilvēcisko brīvību.
Imants Ziedonis ir izsmeļoši aprakstījis Pētera rakstura īpašības "Kurzemītē".
Kad izbeidzas Pētera apbrīnošana, atmiņā paliek sirsnīgs, smalkjūtīgs cilvēks – kā viņu raksturo arī svaine Alvīne kādā vēstulē. Ar pateicību atceros palīgu manās botānikas un augu slimību studijās. Daudz kas manā kolekcijā nāca no "Jaun-Rūsiņu" dārza. Ar pateicību atceros to siltumu, ko ienesa mūsmājās Pētera domu bagātība un deklamētās garu garās Poruka dzejoļu rindas. "Poruku Jānis – manu jaunības dienu romantiskais rakstnieks! Lasīju viņu, apmeklējot draudzes skolu Ērgļos (1908-1910). Piedalījos viņa pirmajās bērēs Lauciņu kapos Cēsīs." (1974. gada vēstulē)
***
Pēteris Upītis mira 1976. gada 4. aprīlī. Pētera Upīša darbs dzīvos mūžīgi Latvijas ārēs – ziedošos ceriņos, sārtajās aprikozēs…
23.04.2024.