Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja izstāžu zālēs 4. jūnijā tika atklāta novadā strādājošo mākslinieku un Madonā dzimušā fotogrāfa Andreja Granta darbu skate.
Izstādei dots nosaukums „Tikšanās", tā muzejā apskatāma līdz 24. jūlijam.
Kopā ar Andreju Grantu ekspozīcijā satiekas divpadsmit autori: Ilma Austriņa, Valērijs Baida, Andris Beitāns, Baiba un Einārs Dumpji, Inese Jakobi, Maija Jakoviča, Daiga Pilsuma, Agris Sārs, Jānis Seiksts, Olita Šlesere un Danute Vēze. Darbos pārstāvēta glezniecība, grafika, tekstilmāksla un keramika.
– Madona vienmēr bijusi pilsēta, kurā darbojas fotogrāfi un mākslinieki, – atklājot izstādi, vēstīja muzeja direktore Līvija Zepa. – Pilsētā, kurā darbojas radoši cilvēki, tie ceļ un bagātina savu vietu. Šoreiz īpašs prieks par vienu no izcilākajiem Latvijas un pasaules fotogrāfiem – Andreju Grantu, kas piepulcējies Madonas māksliniekiem un ir dzimis madonietis.
Muzeja mākslas nodaļas vadītāja Monta Cimdiņa piebilda, ka autoriem gan tēmas, gan izpildījuma, gan darbu skaita ziņā tika dota brīvība. Andrejam Grantam savukārt bija ielūgums attēlos parādīt Madonu, ko fotomeistars skatītājiem arī atklāj. Izstādē redzam fotogrāfiju izlasi, kur tverti mirkļi un asociācijas, kas autoru uzrunājuši pastaigās ar fotokameru pa savas bērnības un skolas gadu zemi.
– Agrās jaunības pilsēta kaut ko, protams, nozīmē, – izstādes atklāšanā emocijas neslēpa Andrejs Grants. – Madonā bildēt nav viegli, citur to darīt ir krietni vienkāršāk. Katrs fotogrāfs vidē, kurā atrodas, meklē stāstu no sevis. Atšķirībā no citām vietām Madonā stāsti vienmēr jau sagaida, tie ir man priekšā. Kādā vietā atceros skolas laiku, kur gāzti dažādi podi, citur atmiņā ataust iela, kur dzīvoja „tas" vai „tā". Šie stāsti nāk virsū un neļauj risināt ko šodienas savu.
Kavējoties atmiņās, Andrejs Grants atcerējās, ka pirmoreiz ar fotogrāfiju saskāries tieši Madonā, kur kultūras nama mazajā zālē ieklīdis Rīgas fotogrāfu darbu skatē. „Toreiz dejoju tautas dejas, un mamma teica – mazajā zālītē gan neej. Tikai vēlāk sapratu – kāpēc. Tur bija izlikta viena Gunāra Bindes bilde, kur sieviete sēž dziļā ēnā un pēc apgaismojuma var saprast, ka viņai mugurā nekā nav. Tas fotogrāfijā tolaik bija liels novatorisms, lai gan nedomāju, ka mani fascinēja tieši šī bilde, biju aizrauts ar daudzām jo daudzām citām."
– Uz Madonu vispirms tiku sūtīta ar autobusu pie vecvecākiem, – savu bērnību atcerējās Maija Jakoviča. – 8. klasē sāku Madonā dzīvot. Kad beidzu vidusskolu, sapratu, ka vēlos palikt šai pilsētā. Madona ir salīdzinoši jauna, mākslinieki to jūt, bet mākslai nav ierobežojumu – mākslinieks var veidot tēlus jebkur, kaut senākie slāņi ikvienai vietai piedod lielāku spēku. Kad Rīga noslīks, Madona būs Latvijas galvaspilsēta – nojaušot šo leģendu, mēs visi gleznojam.
Valērijs Baida vēstīja privātas detaļas, ka ar savu sievu Maiju iepazinies Piemaskavā. „Mēs esam sadraudzības pilsētu bērni, jo Maija nāk no Madonas, es – no Orehovozujevas, kur joprojām ir plaša Madonas iela. Tagad Madonā man ir draugi, paziņas, te izauguši mūsu bērni."
– Kad atnācu dzīvot uz Madonu, mākslinieku šai vietā nebija vai arī tie ilgi Madonā neturējās, – atcerējās Latgales keramikas skolas pārstāvis Jānis Seiksts. – Pirmā no profesionāļiem Madonā kāju iespēra Inese Jakobi, tad Jānis Simsons un es. Sāka briest ideja par mākslas skolas veidošanu, un viss lēnām attīstījās. Esmu Madonā noturējies no pirmsākumiem, man tā ir iepatikusies, pašlaik Madona ir viena no skaistākajām pilsētām, ļoti sakopta. Nav otras vietas, par kuru ciemiņi, ekskursanti tik daudz labu vārdu būtu veltījuši redzētajam. Darbi keramikā joprojām man top, strādāju gan tradicionālā manierē, gan eksperimentējot.
– Gleznoju regulāri un ilgi. Madona manā dzīvē nospēlējusi svarīgu lomu, jo, ja nebūtu te sastapis Jāni Simsonu, droši vien pa mākslas ceļu nebūtu devies, – aizdomājās Agris Sārs. – Pilsētu negleznoju, esmu laucinieks un pie tā arī palikšu, tomēr Madonai –
liels paldies!
– Arī es esmu lauciniece, un visi motīvi, kas redzami darbos, ir nākuši no laukiem, – vēstīja Danute Vēze. – Pie manis nonāca seni linu dvieļi, rosinot domu par pamestām mājām, ko redzam arī Madonas novadā. Tie lika aizdomāties par sapņiem, ko kādreiz cilvēki ir sapņojuši, par smago darbu – linu sēšanu, kulšanu, audeklu aušanu. Sērijā par apdegumiem esmu domājusi, ka arī mēs, mākslinieki, visi gruzdam un degam, kādreiz kāds uzmet kādu lupatu, lai nesviltu tālāk, bet katrs mākslinieks zina izjūtu, kad kāda ideja gruzd un nedod mieru.
– Madonas apkārtnes mākslinieku izstādes ritmiski ik pa brīdim turpinās, un katra no tām ir citāda. Šoreiz visiem piepulcējusies tekstilniece Ilma Austriņa. Viņa strādā klasiskā manierē, izstādē izlikti divi autores gobelēni, – informēja Inese Jakobi. – 90. gados Ilma Austriņa nopirka māju Kalsnavā. Viņa turpina strādāt, un mūsu puse, kaut dzimusi kurzemniece, viņai ļoti patīk. Veidojot izstādi, aicināju mākslinieci pulkā – jo raibāks un dažādāks ir mūsu pulks, jo skatītājiem ir interesantāk.