Aizvadītajā sestdienā Madonas muzeja izstāžu zālēs tika atvērta Agra Sāra darbu personālizstāde „Gleznas". Ikdienā mākslas darbu autors ir Kusas pamatskolas direktors, turklāt otro gadu veic tēlotājas māk-slas studijas „Madona" vadītāja pienākumus.
Ar čella skaņām izstādes atklāšanā piedalījās Iveta Graubiņa-Zviedre, mākslinieku no sirds sveica plašas sabiedrības pārstāvji.
Notikuma viesiem Agris Sārs uzsvēra, ka personālizstādei gatavojies ilgi – formāli izstāde bija ieplānota pirms diviem gadiem, bet uzkrātā bagāža ir 40 gadu garumā: – Izstādei esmu izvēlējies pēdējos trijos gados tapušos darbus, kuri pašam ir aktuāli un rāda, kā šobrīd strādāju un saprotu mākslas pasauli. Gribētu, lai pēc izstādes ikviens mājās aiziet ar gaišu pēcnoskaņu un arī abstraktos darbus neuztver kā nesaprotamus vai muļķīgus.
Autors aicināja atcerēties veidu, kā bērni jauc spainīšos krāsu, kā priecājas, kad izdodas neparasts tonis: – To neskaitāmas reizes skolā esmu piedzīvojis, ir mirklis, kad krāsas viena ar otru satiekas, atgrūžas vai savienojas, un tas ir fantastiski! Jaucot tālāk, nereti pārsteigums pazūd, tad bērni nesaprot – kur palika brīnums? Izstādes darbos šo fāzi esmu mēģinājis pieturēt. Turklāt abstrakts jau nav no dzīves tālu stāvošs, tā ir tā pati dzīve, tikai atklāta citiem izteiksmes līdzekļiem.
Jāpiebilst, ka ekspozīcija ir žanriski bagāta, līdzās bezpriekšmetu mākslai ir arī reālistiski darbi.
– Paldies ģimenei, kuru no „jaunā zara" pārstāv mani dēli, paldies sievai Ilonai un manam papam. Mamma diemžēl nepiedzīvoja šo dienu, – aizdomājās izstādes autors, piebilstot: – Paps bija cilvēks, kurš man pirka krāsas, kad biju vēl pavisam mazs. Man bija 3-4 gadi, bet tās jau bija nopietnas profesionāļu krāsas. Tad atradās vīrs, kas iemācīja ar tām rīkoties, jo kaimiņos dzīvoja Pēteris Gailītis, pašdarbības mākslinieks. Tā ceļš uz mākslas pasauli arī aizsākās. Paps reiz uzgleznoja skici ar dīķi un tam līdzās mocīti. Viņš bija agronoms un katru rītu ar moci brauca uz darbu, it labi šo lietu pārzināja.
– Agra darbus esmu redzējusi jau iepriekš, bet, ienākot muzeja izstāžu zālēs, biju ļoti pārsteigta. Patīkami pārsteigta, jo ieraudzīju nedaudz citu rokrakstu, krāsu jutību, vieglumu un tai pašā laikā – pamatīgumu. Tas, ko izstādē redzam, raksturo arī pašu Agri. Viņš ir nopietns, par sevi pārliecināts, bet vienlaikus ļoti noslēpumains. Madonas novada pašvaldības vārdā novēlu, lai izdodas mūs pārsteigt arvien no jauna! – sveicot personālizstādes notikumā, teica novada pašvaldības domes pārstāve Valda Kļaviņa.
Aronas pagasta Lauteres kultūras nama vadītāja Rudīte Prikule savukārt atzina, ka pagastā dzīvo vairāki talantīgi mākslinieki, un viens no tiem ir Agris Sārs: – Lai krāsu gaišums top nests ne tikai gleznās, bet arī ikdienas darbā Kusas skolā! –
vēlēja sveicēja.
– Ar Agri kā kursabiedru satikos Mākslas akadēmijā. Mēs vienmēr plenēros gleznojām kopā, – atmiņās pakavējās mākslinieks un pedagogs Aldis Dobenbergs. – 1. kursā mums bija pasniedzējs, kas mācīja strādāt ar zīmuli un oglīti, viņš uzsvēra zīmējuma nozīmi. 2. kursā viss bija otrādi, jo zīmējuma vietā nāca krāsu mācība – laukumi, un vislabāk, ja šos pleķus mēs būtu pludinājuši ar slotu. Kad akadēmiju beidzām, kursadarbā bija jāpielieto paletes nazis, lieli triepieni. Vēl šodien Agris atcerējās, ka krāsas, ko uz audekla bija uzlicis, nākamajā dienā bija spiests kasīt nost. Tā kārtu pa kārtai mums katram uzkrājās pieredze.
– Agri iepazinu caur Jauno satiksmes dalībnieku sacensībām, ceļu satiksmes noteikumu un velodrošības jomu, – sveicot māk-slinieku, ieskatu viņa tik daudzveidīgajā darbu pasaulē sniedza Andris Žilko. – Mēs esam bijuši gan sāncenši sacensībās, gan godpilni pārstāvējām Latviju starptautiskā arēnā. 2013. gadā Agra Sāra vadītajai komandai bija labi sasniegumi Eiropā, tā ieguva 3. vietu. Šodien viņš atkal mūs pārsteidz, tikai citā jomā.
Turpinājumā autors iejutās gida lomā un klātesošos izveda cauri savai personālizstādei.
– Ja man būtu jāizvēlas dzimtenes tēls, es apstātos pie Līdēres ezera, kur sākas Ogres upe, – atklāja Agris Sārs. – Kad biju mazs, uz turieni ar papu daudz braucām makšķerēt. Šī vieta mani vienmēr ir fascinējusi, tajā daudz esmu gleznojis. Pie zāles pretējās sienas izliktais darbs ir opapa mežs. Viņš bija mežzinis, visu mūžu nostrādāja Kurzemes mežos, arī apglabāts Ventspils kapos starp lielām priedēm. Kad savulaik nonācu vietās, kur bērnību pavadīja Ilona un viņas tēvs, arī es ieraudzīju šīs neparastās priedes. Darbu uzgleznoju kā veltījumu opapam, kā simbolu Latvijas lielākajai vērtībai – mežiem un cilvēka mūžam.
Muzeja zālē, kurā izvietoti vēl citi reālistiskā manierē tapušie darbi, redzams arī sižets ar meiteni un baložiem. – Šo mirkli noskatīju Polijā, Krakovā, – komentēja autors. – Mani aizrāva, ka pilsētas burzmā starp cilvēkiem var būt tāds miers un sava neatkarīga pasaule. Savukārt „Bāka" ir gleznota Ventspilī. Tur esmu daudzreiz bijis, un bildē attēlots stihiju pilns rīts. Tā nu aiz katras manas gleznas ir kāds ļoti personisks stāsts, – rezumēja Agris Sārs.
08.11.2019.