Jūlijā, vakarpuses puskrēslā, kādā no Madonas ielām, kādā namā iegāju pa pusatvērta kabineta durvīm. Pārlaižot acis uzņēmuma vadītājas gaumīgi iekārtotajai istabai, grāmatu plauktā pamanīju grāmatu "Madonas novada vērtums 1".
Paņēmu, jo to sakārtojis Artis Kumsārs.
"Bij mun dziesmu vācelite
Smolkā lozdu krūmiņā.
Kad gribēju, tad dziedāju,
Lobas vien lasīdama."
Uzšķirot Biržu dziesmas, ievēroju, ka tautasdziesmas rakstītas ne gluži latviešu literārajā valodā, bet Augšsēlijas dialektā. Daži vārdi ielikti boldā – treknajā drukā, lai akcentētu vietvārdu nozīmi. Rokās turēju reālu bagātību, visu gadskārtu ritumu, kāzu, bedību un mūsu senču vēl citu dzīves jomu atspoguļojumu tautasdziesmās. Arī 135 senas melnbaltas fotogrāfijas un to aprakstus grāmatas beigās. Foto atgādināja par Dziesmusvētku un koru kustības aizsākumiem pirms vairāk nekā 100 gadiem, izciliem diriģentiem un viņu koru sasniegumiem.
Personiskas atmiņas
Artis Kumsārs bija mans draugs. Daudz laika tika pavadīts kopā, gan sēžot un runājoties par dzīvi Madonas mūzikas skolas direktora kabinetā, gan sērfojot pa Rīgu pie viņa bērniem, ciemakukulī vedot ābolu kastītes. Ciemojāmies arī Tērbatas ielā pie Leonīda Vīgnera. Maestro Vīgners, būdams 84 gadu vecs, noturēja meistarklasi Operas jaunajiem solistiem. Artis tālredzīgi mani pieaicināja šo notikumu uzfilmēt. Arī 2000. gadā, meklējot tobrīd labāko video filmēšanas un montāžas komplektu, kuram Madonas domes deputāti bija piešķīruši finansējumu, varēju baudīt harismātiskā novadnieka klātbūtni. Lai gan ne vienmēr ar Arti mums bija vienprātība par lietām sabiedrībā un mūzikā, taču viņš bija pirmais, kurš 1995. gadā, satiekoties uz ielas pie Madonas kultūras nama, man deva dziļu un pozitīvu vērtējumu par tobrīd organizētā festivāla "Sinepes un Medus" nozīmi jauniešu muzikalitātes attīstībā Latvijā un Madonas vārda daudzināšanu. Artim bija viedoklis gandrīz par visām dzīves jomām, sevišķi akcentēja Latvijas globālās lietas politikā, kurās vajadzīga kopības izjūta. Viņš pukojās par sabiedrībā bieži dominējošā viensētnieka attieksmi pret Trešās atmodas laika procesiem, necieta savrupumu.
Ar patriotisku stāju un attieksmi
Artis nebija naivs, cīnījās par visu, kas skar nacionālo pašapziņu, mūzikas vērtību saglabāšanu sabiedrībā, mūzikas attīstību skolās un profesionālo darbību Madonas, Vidzemes, Latvijas un pasaules mērogā. Ja kāds nostājās pret saprātīgu attieksmi vai rīcību, ja kāds nebija pietiekami tālredzīgs vai kompetents, Artis teica: "Vai nu tā ir dumjība, vai kaitniecība." Domes sēdēs, risinot saimnieciskos jautājumus, Artis bieži vien gulēja, taču, kad pienāca kārta kultūras un mūzikas jautājumiem, sirmais un bārdainais vīrs pauda savu stoicisko nostāju, nerēķinoties ar sekām, ko par viņu padomās. Ir apbrīnojami, ko visu var dabūt gatavu 71 gada garās dzīves laikā! Pēc grāmatas "Madonas novada vērtums 1" iznāca arī izdevuma otrs sējums. Kā Praulienas enciklopēdija un Arta Kumsāra dzīvesstāsts tika izdota "Stipruma grāmata". Madonā tika noturēti izcili simfoniskās mūzikas koncerti, viņš vadīja mūzikas skolas kolektīvu, bija aktīvs Tautas frontē, "Vērtumniekos", Vidzemes jauno talantu atbalsta fondā, izloloja Madonas mūzikas skolas jaunā korpusa būvi. Atceros, Artim bija apmēram piecdesmit, viņš bija izķepurojies no slimības, un pateicībā dakteriem Madonas kultūras namā skanēja simfoniskās mūzikas koncerts. Kopā ar kolēģiem šis koncerts man bija jāfilmē daudzkameru režīmā. Vēlāk tika apspriestas detaļas – kādam no operatoriem bijuši nepiemēroti – krāsaini un skaļi – apavi. No sīkumiem līdz lielām lietām – Artis nebija remdens.
Latviešu mūzikas svētki
Mūzikas skolā tika iekārtots skapis – latviešu komponistu skaņdarbu arhīvs, uz kura bāzes Kumsārs aizsāka Latviešu mūzikas svētku organizēšanu. Atceros, kā krodziņā "Šlāgeris" pie pusdienu galda Artis motivēja no viņa pārņemt stafetes kociņu tobrīd Madonā vēl nezināmai personai no Kurzemes – Mārtiņam Bergam. Arta aizsāktos darbus un tradīciju rīkot Latviešu mūzikas svētkus nu spoži turpina viņš. Arī šogad, baudot pasākuma programmu, Madonas inteliģence teica lielu paldies par pasaules klases mūziķu klātbūtni svētku koncertos.
Arta dienas Praulienas pusē
Par godu Artim Kumsāram pagājušajā sestdienā Praulienas pagastā izskanēja ceturtās Arta dienas. "Skubos" uz visām pusēm šķīda laikabiedru atmiņas par mūsu izcilo novadnieku. Tika rādīts 1995. gadā uzņemtais LTV1 raidījums "Zīmes", tam sekoja piemiņas koncerts Haralda Medņa kultūrizglītības centra "Dziesmusvētku skola" pagalmā. Uz "Puķu sētas" rotām piebērtās skatuves uzstājās folkloras kopa "Saulesmeitas", "Putni", grupa "JUUK" un Arta Kumsāra mazmeita. Koncertu organizēja Praulienas pagasta pārvalde un kultūras cilvēki, mielastā sāta sajūtu garantēja Praulienas skolas pavāru gatavotā īsti latviskā putra ar circeņiem. Akas zīme pasākuma afišā "Artim 80" aicināja smelties no viņa atstātā pūra. Šo mantojumu nudien nevar pārvērtēt, var tikai priecāties un no tā smelt.
Post scriptum
Arta vietā varu būt pateicīgs Dievam par viņa satikšanu un kopā pavadīto laiku, kur klātesoša bija arī Arta dzīvesbiedre un Aspazija – Rudīte Kumsāre. Nojaušot Madonas Dainu tēva buldozerisko dabu, varu tikai iedomāties, cik nebūt ne viegli, taču priecīgi, iedvesmojoši un lepni tuviniekiem bija iet kopā viņa izraudzīto ceļu. Manī dzīvo un ir pielipis Arta teiciens: "Ja vienā virzienā domā un dara divi cilvēki, tad tie nav vis divi, bet četri cilvēki!" Artis Kumsārs manā sirdī un izjūtās joprojām ir dzīvs!
IMANTS PULKSTENIS
12.08.2022.