Novembrī Madonas pilsētas vidusskolas 12. klases devās uz Valmieras teātri, lai noskatītos izrādi “Zilā”.
Valmierā Gunāra Priedes lugu Māra Ķimele atkārtoti iestudējusi pēc 48 gadiem. Aktuāls šķita jautājums, vai izrāde spēs ieinteresēt mūsdienu jauniešus.
Teātra mājaslapā M. Ķimele saka: „Izrāde ir par to, kā dzīve piespiež pagriezt spogulīti pašam pret sevi un ieraudzīt ko negaidītu."
Jā, sižeta risinājums lika aizdomāties par paviršo komunikāciju vienam ar otru, par ģimenes attiecībām, vainas un garīgā mantojuma tēmām.
Izrādē zilā govs un tās skatiens kļūst par metaforu sirdsapziņai un atklāsmei. Iepriekš viegli un bezatbildīgi dzīvojušo Juri pēc autoavārijas, kurā bojā iet daļa viņa ģimenes un kurā arī pats kļuvis invalīds, zilās govs skatiens neliek mierā. Jaunietis ir tas, kurš meklē atbildes – arī uz jautājumu par to, kā dzīvot tālāk. Pēc Jura lūguma mātes sagādātie Dainu sējumi, mūsu tautas garīgais mantojums, ir avots jaunām atklāsmēm.
Svarīgi piebilst, ka izrādes sākumā Juris ir savas dzīves zemākajā punktā – fiziski nespēcīgs, iesprostots sevī, dusmīgs uz visu pasauli. Viņš dzīvo savās pēdējās skaistajās atmiņās un nespēj pieņemt notikušo, savukārt apkārtējo vēlmi palīdzēt viņš uztver ar dusmām un rūgtumu. Aktierim šo lomu atveidot ir īpaši sarežģīti, jo tā prasa ienirt ļoti tumšā iekšējā pasaulē, kurā valda sāpju, zaudējuma un vainas sajūtas. Loma kļūst par cīņu ar sevi – tajā nekur nav iespējams noslēpties. Režisores atbalsts un skatuves partneru klātbūtne bija būtiska, lai Artis Jančevskis spētu tik dziļi iejusties šajā tēlā.
Scenogrāfija, mūzika un aktieru emocionāli piesātinātā spēle neatstāj vienaldzīgus skatītājus un palīdz radīt telpu, kurā aicina domāt par garīgām vērtībām, par dzīves un cilvēku savstarpējo attiecību sarežģītību, kā arī par to, ka aiziešana var būt nevis beigas, bet sākums kam jaunam.
Pēc izrādes sarunātajā intervijā ar galvenās lomas tēlotāju Arti Jančevski vēlējās piedalīties visi klātesošie vidusskolēni. Nav brīnums – aktiera patiesums un nesavtīgā atdeve uz skatuves rosināja vēlmi viņu tuvāk iepazīt. Tolaik vēl nezinājām, ka 23. novembrī "Spēlmaņu nakts" ceremonijā Artis Jančevskis iegūs balvu "Gada aktieris" par Hansa Kastorpa lomu izrādē "Burvju kalns". Cik patiesa un sirsnīga bija aktiera pateicības runa ceremonijā, tikpat atvērts sarunai viņš ieradās arī pie mums pēc izrādes.
Sarunā Jančevskis atzina, ka Jura loma bijusi emocionāli un fiziski izaicinoša – tēls dzīvo dusmās, sāpēs, tumsā un depresīvā noslēgtībā, turklāt apziņa par fiziskajām sekām piešķir lomai īpašu smagumu. Viņš atklāja arī to, ka pats dzīvē vēl joprojām meklē, kā tikt galā ar šāda veida iekšējām cīņām. Tāpat aktieris pastāstīja, ka viņa karjera sākusies jau skolā, kad radusies apziņa, ka rutīna nav domāta viņam un teātra pasaule sniedz iespēju piedzīvot ko jaunu. Interesanti, ka viņa pirmā loma bijis "kartupelis", bet profesionāli – akls jaunietis izrādē "Liesmojošā tumsa". Bieži vien viņš atveidojis tēlus ar īpašām vajadzībām, lai gan šobrīd arvien vairāk novērtē lomas, kurās ir prieks un humors.
Aktieris atzina, ka ir intraverts un uz skatuves joprojām jūt satraukumu, taču teātris pieprasa atvērtību un drosmi. Arī kompleksi, piemēram, nepatika izģērbties uz skatuves, bija jāpārvar, izprotot režijas ieceri.
Uz jautājumu, kas ir nepieciešams, lai kļūtu par aktieri un justos brīvi, viņš uzsvēra, ka teātrī vajag drosmi un bezkaunību labā nozīmē. Jāpārvar savi kompleksi, jāmetas procesā un jāuzticas. Liekot klāt darbu un atvērtību, talantu var ieraudzīt ikviens.
Izrāde un saruna ar aktieri lika saprast, ka ikviens reizēm apmaldāmies savās domās, sāpēs vai bailēs, bet tieši tad visvairāk vajadzīga drosme paskatīties sevī un ļauties pārmaiņām.
09.12.2025.