„Grāmata par to, ka ļaunums nav visuvarens" – tā, dāvājot mātes brāļa Miķeļa Bērziņa „Manas dzīves aprakstu", tajā ierakstīja Dainis Kalns.
Kuldīgas puisis Miķelis Bērziņš pēc mācībām divgadīgajos mežkopības kursos 1920. gadu sākumā saņem ceļazīmi darbam Varakļānu virsmežniecībā. Tur paiet ziema ar daudzajiem darbiem, un tā ir arī laba prakse, gatavojoties valsts eksāmeniem nākamajā rudenī. Pēc tiem tiek piešķirts otrās šķiras meža tehniķa grāds un saņemts rīkojums uz Madonas virsmežniecību. Tā kā ir brīva nesen nodibinātās Saikavas mežniecības mežziņa vieta, Miķelis tiek norīkots uz turieni: „Tikko pārbraucām pār Kujupes tiltu Saikavas pagastā, reljefs mainījās, ceļš bija mālains un izskatījās kā viena dubļu upe, riteņi grima dubļos, zirdziņš knapi varēja pavilkt ratus. Mežniecības ēka bija stipri noplukusi kalpu māja, visapkārt dubļu jūra, jo rudens bija stipri lietains. Pie durvīm bija nogāzts pusvezums skuju, kur noslaucīt apavus", tādas ir M. Bērziņa atmiņas par ierašanos Saikavā. Lai gan atlaistā mežziņa Beķera sieva vicina pavārnīcu, M. Bērziņš uzsāk darbu un stingras kārtības ieviešanu meža lietās, tā iemantojot arī ienaidniekus.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 17.07.2013.
Autore: LAIMDOTA IVANOVA