Aizvadītajā sestdienā ar vērienīgu koncertu, kurā piedalījās jauniešu deju kolektīvi “Rūdis” un “Cesvaine”, TDA “Vidzeme”, vidējās paaudzes deju kolektīvi “Vidzeme” un TDA “Lubāna”, senioru deju kolektīvi “Atvasara” un “Labākie gadi”, kā arī bērnu deju kolektīvi “Atspole” un “Pipariņi”, tika atvērta mūsu novadnieču Gundegas Juraševskas un Sarmītes Plūmes grāmata, kas veltīta deju skolotājai Dzidrai Rubenei, “Visa Madona dejo”. Dzidrai Rubenei šajos Ziemassvētkos — 25. decembrī — apritētu 100 gadu.
Teju pusotru stundu garajā koncertā tika izdejotas gan Rubenes laika iemīļotākās dejas, gan viņas audzēkņu jaunrades dejas, kā arī citas šodien veidotas horeogrāfijas. Ar dziļu sirsnību tika uzņemtas pašas Dzidras Rubenes veidotās dejas "Madonas piecdancis", "Rubenes polka" un "Melderpolka" Artura Kloppes vadītā "Madonas salona orķestra" pavadījumā, kas bija sagatavojis arī īpašu muzikālu veltījumu Dzidrai Rubenei. Jāteic, ka tik sirsnīgā koncertā sen nebija gadījies būt, jo ikkatra deja tika pavadīta ar skaļu skatītāju līdzi plaudēšanu. Un viņu bija daudz – pilna zāle, skatītāji bija pat balkonā – gan skolotājas audzēkņi, gan viņas talanta cienītāji. Pasākumu vadīja un jaunās grāmatas atmiņu stāstos ielūkojās Aigars Noviks. Aizkustinošs koncerta papildinājums bija 1969. gadā "Telefilma – Rīga" uzņemtās dokumentālās filmas "Skatieties, jauni ļaudis" fragmenti, kuros bija redzama skolotāja un dzirdama viņas uzmundrinājuma pilnā balss saviem dejotājiem.
Pēc koncerta klātesošos uzrunāja Dzidras Rubenes meita Dace Tirzīte, kā arī abas grāmatas autores – dvīņu māsas Gundega Juraševska un Sarmīte Plūme.
Viņas Madonas novada pašvaldības vārdā sveica novada domes priekšsēdētāja vietnieks Zigfrīds Gora, uzsverot, ka Dzidra Rubene noteikti ir latviešu tautas dejas ekselence: – Viss viņas atstātais skatuviskais mantojums, skatuviskā kultūra, dejas mīlestība vēl ir dzīvi mūsu Madonā, Madonas novadā. To pierāda arī šī gada vasaras lielie svētki, kad no mūsu novada tajos piedalījās 33 deju kolektīvi ar 700 dalībniekiem, kas ir trešais augstākais radītājs valstī. Tas tiešām ir fenomenāli, un šeit noteikti ir arī Dzidras Rubenes mantojums. Es esmu priecīgs, ka šodien Dzidras Rubenes mantojumu mēs varam pieminēt ne tikai ar koncertu, bet arī ar grāmatu, kuras idejas realizētājas ir Sarmīte Plūme un Gundega Juraševska.
Jūtas saviļņota
Kā, uzrunājot klātesošos, atzina Dace Tirzīte, viņai Sarmītes un Gundegas iecere par grāmatu bijusi negaidīta: – Es biju visai pārsteigta par šo ideju, jo mūsu ģimenē netika uzskatīts, ka mammas darbs ir kaut kas īpašs. Mums uzstādījums mājās bija ļoti vienkāršs – katram cilvēkam ir savs darbs, un katrs dara savu darbu tik labi, cik labi viņš to var izdarīt. Mammas darbs bija mācīt dejot. Un viņa to darīja no visas sirds. Grāmatas tapšanas laikā es daudz ko atcerējos par mammas darbu un arī par to, kā tas var būt, ka ir tik daudz cilvēku, kuri atceras šo kopā padarīto, kopā pavadītos gadus, un mēģināju rast atbildi, kāpēc pilsētas vēsturē mammas darbs ir atstājis tādas paliekošas pēdas. Manuprāt, tādas vienas atbildes uz šo jautājumu nav. Katram būs kāds cits izskaidrojums, bet man šķiet tā, ka tur ir vairāki faktori kopā. Tā bija mammas ļoti liela atbildība, jo viņa jutās atbildīga par to, ko viņa ir uzņēmusies, un galvenais, lai nekad nepieviltu cilvēkus, kuriem viņa kaut ko ir solījusi. Nozīmīgs faktors bija arī tas, ka tas bija komandas darbs. Bija brīnišķīga sadarbība ar kolēģiem, atbalsts no kultūras nama administrācijas, no kultūras nodaļas, lieliska sadarbība ar mūziķiem, ar vokālo ansambli, vienmēr bija brīnišķīgi koncertprogrammas vadītāji, skaistas dekorācijas, atbilstošas gaismas. Tas bija komandas darbs ar vienu mērķi. Bet galvenais šajā komandā bija paši dejotāji. Katrs dejotājs mammai bija svarīgs kā personība. Un, ja mammai šodien būtu tāda iespēja lasīt šo grāmatu (mēs jau nezinām, varbūt viņai šāda iespēja ir), es domāju, ka viņa būtu ļoti priecīga, ka viņas darbs ir novērtēts arī pēc tik ilgiem gadiem. Manuprāt, viņa visvairāk priecātos par to, ka grāmatā nav anonīmu fotogrāfiju – pie katras ir dejotāja vārds un uzvārds. Tas bija fantastisks Sarmītes un Gundegas darbs, kas reizēm līdzinājās detektīva darbam – atrast visu dejotāju vārdus un uzvārdus. Noslēgumā Dace Tirzīte nolasīja Imanta Ziedoņa dzejas rindas, kas savulaik tika veltītas pieciem Madonas dejotājiem, kuri 1969. gadā piedalījās televīzijas konkursā "Ko tu proti?". To mamma uzskatīja par sava un viņas dejotāju darba visaugstāko vērtējumu.
Savukārt jautāta par izjūtu grāmatas atvēršanas dienā, Dace Tirzīte "Staram" atklāja, ka sajūtas ir vārdos neizsakāmas. – Es atceros tos laikus, kad mamma vēl strādāja. Viņa daudz domāja, kāpēc pēc tik daudziem gadu desmitiem cilvēki atceras viņas padarīto. Es domāju, kas tam ir pamatā, kas ir bijis tas noslēpums, kāpēc viņas darbu, kas būtībā ir tāds zūdošs, nekas pāri nepaliek – vien atmiņas, vēl ar tādu prieku atceras.
Kā atzina Dace, viņai pašai gan dzīves ceļš pēc vidusskolas ar deju nav saistījies: – Manas dejotājas gaitas beidzās tad, kad es aizgāju uz Rīgu studēt. Reizēm gan, kad kāds dejotājs izkrita, vēl kādā koncertā piedejoju. Taču visu savu laiku veltīju studijām, un tagad man ir žēl, ka es neatradu laiku dejošanai. Pēc profesijas esmu biologs, bioķīmiķis un ļoti ilgus gadus esmu nostrādājusi Organiskās sintēzes institūtā. Darbs bija saistīts ar pētniecību. Bet tā kā mamma bija arī bioloģijas skolotāja, kaut kādā veidā tas ir turpinājums pa šo līniju. Uz Madonu braucu diezgan bieži – gan uz pasākumiem, gan, protams, uz kapusvētkiem un svecīšu vakaru. Pagājušajā gadā Astra Riekstiņa mani uzaicināja uz "Vidzemes" 60 gadu jubileju, tad arī sapratu, cik liela kļūda, ka neesmu turpinājusi dejot.
Grāmatas autores – gandarītas
Atceroties grāmatas tapšanu, viena no autorēm Gundega Juraševska, pirmkārt, pateicās savai māsai Sarmītei: – Paldies viņai par to, jo tajos brīžos (un tas bija ne vienu reiz vien), kad man bija ragi dūņās, Sarmīte bija tā, kas piezvanīja un teica: viss, tagad mierīgi, mēs to varam un mēs to izdarīsim! Un es esmu ļoti, ļoti laimīga, ka mēs to izdarījām, pateicoties tik daudziem cilvēkiem – katram no jums un visai Madonai. Šo grāmatu rakstot, es ļoti domāju par laiku. Laiks bija mudinošs. Tas man teica: ej un dari, saņemies. Vienalga, cik grūti, izdari to. Laiks brīžiem bija nežēlīgs. Sarmīte paguva parunāt ar Guntaru Resni un iemūžināt viņa atmiņas. Es ar Uldi Šteinu nepaguvu, jo norunai "satiksimies pavasarī" diemžēl nebija lemts piepildīties… Tas man lika domāt par to, cik svarīgi ir tomēr to brīdi nenokavēt. Šis laiks bija ļoti siltām atmiņām, brīnišķīgām sajūtām piepildīts. Atmiņām par mūsu jaunību, par mūsu bērnību un, protams, satikšanos ar daudziem saviem deju laika biedriem un kolēģiem. Visām manām mīļajām dejošanas meitenēm, mūsu staltajiem puišiem un visiem citiem izciliem Madonas dejotājiem. Un tad es mēģināju kādu šķipsniņu no šī laika paglabāt savās atmiņās. Es gribu jums visiem vēlēt, lai katrs to Dzidras Rubenes laiku, lai cik lielākā vai mazākā mērā šī saskare bija, patur tik dziļi sirdī, lai tas nekad no jūsu atmiņām nepazūd, nekad no jūsu sirds nepazūd.
Arī Sarmīte Plūme, papildinot dvīņu māsas teikto, uzsvēra: – Mēs esam ļoti gandarītas un laimīgas būt šeit. Teikšu ļoti godīgi, mums gāja visādi – kā pa kalniem, kā pa lejām. Sākumā bija milzu sajūsma, ārkārtīga drosme. Tad mēs iekritām tādā kā bedrē, jo mēs nezinājām, kur dabūsim finansējumu. Sākumā mēs bijām pārliecinātas: pieredze mums ir gana liela, un mēs to gana viegli izdarīsim. Tad nāca atkritieni, jo mēs sapratām, ka grāmata nav tas, ko mēs pazīstam, ko esam līdz šim darījušas, bet bija jāsaņemas un jādara. Sākotnēji bija domas par dažām nodaļām, bet beigās tas ir izaudzis līdz 300 lappusēm un tikpat fotogrāfijām. To jūs visi redzēsit grāmatā. Es vēlreiz gribu pateikties pilnīgi visiem, kas pielika savu plecu, lai šī grāmata taptu, kā arī pateikties šī vakara rīkotājiem, organizētājiem un it īpaši jau dejotājiem un kolektīvu vadītājiem, bet visvislielākais paldies par to, ka mēs pēc ļoti ilgiem laikiem šeit zālē redzam deju ar dzīvu mūziku.
Mazliet gribēju pateikt par savu zelta stīgu, ko es atradu, veidojot šo grāmatu. Tā ir jau pieminētā mūsu skolotājas mīļākā dziesma "Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī". Un arī man bija daudzkārt šis jautājums, kāpēc šī skumīgā, smeldzīgā Friča Bārdas vārsma Jāzepa Mediņa iedzīvinātajā melodijā tik ļoti uzrunāja mūsu skolotāju. Un meklējot atbildi, es to mazlietiņ tā kā pieņēmu, jo man šķiet, ka šī dziesma skolotājai Rubenei nebija tikai dziesma. Vienmēr ir kādi sapņi, kas paliek. Un mēs varam tikai minēt, kādi bija Dzidras Rubenes sapņi, kurus viņa nolika malā, tikai tāpēc, lai mūs aizvestu pa dejas ceļu. Viņas dzīve bija ļoti, ļoti bagāta.
Noslēdzot savu uzrunu, Sarmīte aicināja visus klātesošos piecelties kājās, sadoties rokās un nodziedāt skolotājas Rubenes mīļāko dziesmu, un daudzbalsīgs koris savijās "Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī" melodijā…
27.10.2023.