Igors Pličs teic, ka grāmata „Latgales fotogrāfi" ir sešu gadu darba rezultāts. Tomēr, īpaši ņemot vērā otra autora Pētera Korsaka gadu desmitos veikto, tam veltīts daudz ilgāks laiks.
Grāmata bijusi gatava pērnajā novembrī, nesen to atvēra Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā Rīgā. Tas ir pārskats par fotogrāfu darbu no 19. gadsimta otrās puses līdz pat mūslaikiem, pieminot vairāk nekā 300 cilvēku. Datu apjoms dažāds, par citiem tos vēl jāturpina meklēt un precizēt. Bez garāka apraksta nosaukti arī tie, kas pēckara gados strādājuši dažādu sadzīves pakalpojumu kombinātu fotodarbnīcās, kur parasti atsevišķu attēlu autorus nenorādīja. Ziņas meklētas pirmkārt no attēliem, uz kuriem tā vai citādi norādīts darinātājs un tā darbavieta, bet arī grāmatās, avīzēs, rastas arhīvā Baltkrievijā (pirms Latvijas Republikas nodibināšanas Latgale bija Vitebskas guberņas daļa). Izdevies uzrunāt daudzu fotogrāfu pēctečus, arī ārvalstīs. Gandrīz visi pārstāvēti arī ar vismaz kādu uzņēmumu.
Šai pusei, Madonas novadam tagad saistība ar Latgali jo tieša – mūs vieno kādreizējā Rēzeknes apriņķa Barkavas pagasts. Madonas apkārtnē pirmie vietējie fotogrāfi parādījās pašās 19. gadsimta beigās. Pilsētās – Daugavpilī, Ludzā, Rēzeknē (apriņķu centros), arī Krāslavā un Krustpilī, tie bija senāk. Vietējā novadpētniecības muzeja krājumā lielāks Latgales fotogrāfiju daudzums saistās, sākot ar Atbrīvošanas kara laiku 1919.-1920. gadā – cīņās piedalījās daudzi mūsu puses vīri. Uzņēmumu vietas precizētas daļēji, autori gan zināmi pavisam reti. Tāpat ir arī vēlāka laika karadienesta gaitu attēli, jo īpaši saistībā ar Daugavpili, tur jau biežāk otrā pusē parādās fotogrāfa spiedodziņš.
Dažus novadniekus, kas bijuši Latgales fotogrāfi, zināju, bet man bija arī jaunatklājumi. Lubānas fotogrāfs Alfreds Grāvers (1877-1954) pirms 1910. gada strādāja Balvos un apkārtnē, tas parādījās arī viņa darbu uzskaites burtnīcās. Divdesmitajos gados fotogrāfs Balvos bijis Kārlis Mente. Viņš dzimis 1880. gadā Cesvainē, 1902. gadā Vidzemes gubernators tam atļāva darboties kā fotogrāfam Lubānas „Odziņās". Savukārt Jānis Zālītis (1870-1956), kas ilgāku laiku saistīts ar Krustpili, pirmo oficiālo atļauju fotografēt no gubernatora saņēmis 1900. gadā, kā darbavieta norādīts Bērzaunes pagasts, domājams, ap to pašu laiku viņš fotografējis arī Ļaudonā. Tā nu pastāv iespēja, ka starp I. Pliča Krustpils pagastā atrastajiem Zālīša negatīviem ir arī kāds no mūsu puses. Sāvienā dzimušais Andrejs Miķelsons 1902. gadā saņēma fotografēšanas atļauju Ļaudonas muižā, 1907. gadā pārcēlās uz Krustpili. Tajā pilsētā fotografēja arī Ļaudonā dzimušais Kārlis Kondrāts (1899-1988). Varu piebilst – Preiļos dzīvojošā Igora Pliča māte bija lubāniete. Igoram esmu pateicīgs arī par palīdzību Malnavas lauksaimniecības skolas fotogrāfiju saprašanā, kad gatavoju rakstu par agronomu Pēteri Sauleskalnu.
Kopumā jāteic – Latgale ir pirmā Latvijas daļa, kuras fotogrāfi aprakstīti tik pamatīgā izdevumā.
INDULIS ZVIRGZDIŅŠ
6.05.2022.