Par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri šoruden tika iecelts kordiriģents, Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku virsdiriģents, Madonas koru apriņķa virsvadītājs Ārijs Šķepasts.
– Nu jau desmit gadus esmu virsvadītājs Madonas koru apriņķa kolektīviem. Iesākumā strādāju ar Kuldīgas apriņķa koriem, bet tad Kuldīgu savietoja ar Ventspili, kur jau darbojās savs virsvadītājs, un diviem tur nebija ko darīt, – aicināts uz sarunu, laikrakstam stāsta Ārijs Šķepasts. – Tad sāku skatīties uz citu pusi. Madonā tobrīd ar koru apriņķi strādāja diriģents Jānis Baltiņš. Viņš dzīvo Siguldā, un Jānim tika iedalīta daļa Rīgas apkaimes koru, līdz ar to man tika piešķirts Madonas koru apriņķis.
– Kā var salīdzināt laikus pirms desmit gadiem un tagad?
– Visu jau nosaka personības, kas strādā ar koriem. Laikā, kad Madonas Valsts ģimnāzijas un Cesvaines jaukto kori vadīja Ija Voiniča, kad kordiriģente bija Anita Melnupa – tie koru apriņķī bija vadošie kadri un kolektīvi. Protams, arī tagad kori strādā labi, bet toreiz diriģentēm bija savs redzējums, atbildīgs darbs, un tad, kad uzstājās Madonas Valsts ģimnāzijas koris, aiz cieņas bija jāpieceļas kājās un jānoņem cepure. Labi, ka kori šodien vēl pastāv, ka tradīcijas tiek saglabātas, bet līdz līmenim, kāds bija Ijai, ir kur augt.
– Kā pašam ceļš aizveda līdz virsdiriģenta statusam? Vai muzikalitāte ir iedzimta?
– Neesmu no mūziķu ģimenes, kaut vectēvs esot spēlējis vijoli. Tomēr neba es viņu kādreiz satiku, neba viņš man ko mācīja. Viss mūzikas ziņā notika netīšām. Skolas gaitas iesāku parastā skolā, un vienā no stundām pie mums ienāca vairāki pedagogi un prasīja, vai klasē nav muzikālu bērnu, ko varētu notestēt. Mani un vēl vienu atzina par derīgiem un vecākiem piedāvāja, lai mācāmies mūzikas skolā. Tā bija Emīla Dārziņa speciālā mūzikas vidusskola, kur mācījos kora klasē. Diriģenta Jāņa Erenštreita vadībā zēnu kora dzīve, protams, bija krāsaina un izcila. Mūziku kā savas dzīves ceļu gan izraudzījos tikai 9., 10. klasē – tad dzima iekšējs lēmums kļūt par mūziķi.
– Un to, šķiet, nav nācies nožēlot?
– Nu jau vairāk nekā 35 gadus esmu šajā jomā, un, ziniet, arvien vairāk dzīve sagādā pārdomu brīžus. Līdz šim nekad iepriekš nejutu sadzīviskas problēmas, bet šogad, apskatot savu bankas kontu, pamanīju, ka ir kapeika kapeikā un ik pa brīdim pat mīnusi. Tas ir nepatīkams rādītājs: ja nevari normāli izvilkt ikdienu, secinājums par darba atalgojumu rada pārdomas.
– 28. novembra sēdē valdība lēma 2024. gada budžetā piešķirt papildu 3,81 miljonu eiro Kultūras ministrijas prioritātēm, tai skaitā Dziesmu un deju svētku kolektīvu darba samaksas reformas uzsākšanai – 1,22 miljonus eiro.
– Tie ir tikai vārdi, pagaidām tikai vārdi. Kopš brīža, kad pirms desmit gadiem aizsāku sadarbību ar Madonas novada koru apriņķi, nekas diriģentu algu ritmā nav mainījies. Tai pašā laikā dzīve ir kļuvusi vismaz piecreiz dārgāka. Ir cilvēki, kas sakarā ar apbalvojumu man prasa, vai tika rīkota balle? Man taču ballei nav līdzekļu, ko jūs…
– Bijāt XXV Vispārējo latviešu Dziesmu un XV Deju svētku virsdiriģents, kopā ar dēlu – Kasparu Ādamsonu – koncerta "Tīrums. Dziesmas ceļš" idejas un programmas autors.
– Darīts ir viss kaut kas, un sāpīgi, ka kordiriģenta darbs tiek arvien vairāk nenovērtēts. Ja skatos uz nākamajām paaudzēm, maniem trim pieaugušajiem bērniem, kas jau kļuvuši par mūziķiem, viss pagaidām ir labi, bet divus mazos vēl domāšu, kādā ceļā virzīt. Laikā, kad sāku savu karjeru kā dziedātājs Latvijas Radio korī, pie mums reiz ieradās trimdas latviešu komponists un diriģents Andrejs Jansons. Viņam jautājām, kā ir Amerikā – kā tur dzīvo mūziķi? Diriģents atbildēja, ka nekad mūziķi nav bijuši augstāk par vidus klasi, bet pie mums var teikt, ka esam pietuvojušies nabadzības slieksnim.
– Ar kādiem kolektīviem darbojaties šobrīd?
– Visjaudīgāk šobrīd rit darbs ar Rīgas Latviešu biedrības jaukto kori "Austrums". Labs uzrāviens korim bija Dziesmu svētku skatē, kur tikām līdz finālam. Bez tam ar labiem rezultātiem "Austrums" piedalījās 6. starptautiskajā Baltijas jūras koru konkursā. Vadu arī zemessardzes jaukto kori "Stars", kas nes identisku nosaukumu, kāds ir jūsu laikrakstam.
– Kā veicas pēc Dziesmu svētkiem: nesen bijāt Madonā – vai koros ir dziedātāji?
– Diriģenti ziņo, ka viegli nav. Dziesmu svētki bija viens no karodziņiem, kas visus saaicināja kopā, bet izmaiņa šobrīd nav uz labo pusi. Prieks, ka viss kārtībā koros Cesvainē un Madonā, grūtāk darbu atsākt Ļaudonas korim, dziedātāji noveco vīru korī "Gaiziņš", un jauno tur maz. Vienojošais tomēr vienmēr ir kopdziedāšana, kāds pasākums, kurā kori satiekas. Šis modelis mums visiem arī jāturpina.
– Kā ir ar skolu jaunatni?
– Kā kurā vietā. To nosaka skola un personības. Vai skolā ir aktuāls kora žanrs, kā pret to attiecas vadība. Tā ir katras skolas iekšējās inteliģences lieta. Zinu, ka Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas jaunieši bija tik atsaucīgi, ka uz Dziesmu svētkiem kolēģis Kaspars Vēvers izveidoja jaunu vienību – meiteņu kori, jo dziedātāju bija tik daudz, ka visiem uz podestiem jauktajā korī nebija vietas. Katrā ziņā jauniešiem ir jādod izgaršot latvisko un jādod iespēja apgūst mūsu kultūras bagātības un tās mantojums.
– Vai nākamajos svētkos atkal būsiet virsdiriģents?
– Tas nenotiek automātiski. Virsdiriģentu izvēlas konkrētā koncerta veidotājs. Mēs uz koncertu "Tīrums. Dziesmas ceļš" uzaicinājām vismaz septiņus diriģentus. Protams, cilvēkam, kas grib kļūt par virsdiriģentu, vispirms būtu jābūt kāda apriņķa virsvadītājam, bet svarīgi ir pārvērst notikumu par svētkiem, nevis par kādu izredzēto saietu, kur diriģēt var tikai daži.
– Viens ir ikdienā diriģēt kori ar 30-40 dalībniekiem, bet pavisam kas cits – nostāties lielā Dziesmu svētku kopkora priekšā.
– Man tā bija otrā reize virsdiriģenta statusā. Šoreiz visatbildīgākā un trīsuļojošākā bija jauktā kora fināldziesmas diriģēšana. Pirms dziesmas tika atskaņots video sižets, kur skanēja Gido Kokara un Uģa Brikmaņa balss. Saslēdzās pārmantojamības, stafetes pārņemšanas ideja, viena ceļa gājēju izjūta – viņi jau ir prom, bet mēs vēl šeit. Uzsākt skaņdarba diriģēšanu līdz ar to man bija saturiski viegli un piepildīti, jo viss veidojās loģiski un sirsnīgi. Kur ejam, kāpēc sanākam, kāpēc darām? To kopkoris izgaršoja un izdziedāja ar vispārēju tvērumu un dziļu izjūtu.
AGRA VECKALNIŅA FOTO
05.12.2023.