Aizvadītajā sestdienā Madonā, MABOCA galerijā “Visuma Centrs 2” tika atklāta tēlnieces Annas Egles personālizstāde “Trejdeviņi”. Laikmetīgās mākslas galerijā Madonā tā būs skatāma līdz 5. oktobrim.
"Aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem,/Ir kāds trejdeviņsakņains koks./No kurienes tas nācis?/Uz kurieni iet?/Saknes apņem dzīles kā rokas,
Zem-zemu avotā ūdeni dzer,/Tuvu pie zemes zari tam liecas,/Augšup deviņi stari tiecas," – izstādes pieteikumā dzejas valodā raksta jaunā tēlniece. Personālizstādē "Trejdeviņi" viņa piedāvā ielūkoties savu trijkājaino skulptūru pasaulē.
Pieredze un profesionāla varēšana
– Skulptūru rašanās pamatā ir manā dzīves ceļā piedzīvotais – arī kļūdas, kas man joprojām "jāizsmeļ", un izdarītās izvēles, kas mani ietekmēs vēl ilgi, – laikrakstam stāsta Anna Egle. – Es nevaru laiku pagriezt atpakaļ vai atcelt izdarīto, tādēļ meklēju ceļu, kā sevi izglābt no izmisuma, kurā biju iekūlusies. Kamēr dzīvoju, pati sevi maldinot, es neredzēju, kas man ir pieejams – dārgumi, aiz trejdeviņām atslēgām aizslēgti. Katrs darbs izstādē ir kaut kas svēts – kā dārgums, kas, ejot savu ceļu, atrasts. Manuprāt, caur saviem trijkājiem es mācos iepazīt un izpētīt tumsu un gaismu, kas manī mīt, un arī tēlniecība ir par gaismas un ēnas attiecībām.
Vienā no darbiem esmu atveidojusi savu interpretāciju par koku ar trim lielām saknēm kā pirkstiem, kas pārveidojas par dinamisku zarotni augšgalā. Šīs rokas simboliski runā par darba kultūru kā garīgu ceļu, kurā kā caur saknēm smeļos patiesu jēgu savai dzīvei. Caur skulptūrām varu izteikt savu sirdi un just patiesu gandarījumu. Tas ir sirds ceļš, esmu sapratusi, ka tēlniecība ir mans sirds ceļš.
Personiski motīvi
Atskatoties pagātnē, Anna būtu vēlējusies vairāk mīlestības izrādīt savai omītei viņas mūža nogalē. Tādēļ vienu no darbiem veidojusi kā veltījumu sievietēm un mātēm, caur kurām mēs visi esam piedzimuši.
– Ideja, darba iedvesma nāk no sen redzēta sapņa, kur sievietes, viena otru turot uz pleciem, pašā šī torņa augšpusē nes mani, – vēsta tēlniece. – Tas ir stāsts par saknēm, pateicība par piedzimšanu.
Autores trijkājaino skulptūru izmēri lielākoties pārsniedz cilvēka augumu, tām ir raksturīga maiga, gaismu atstarojoša tekstūra, lakoniskas formas mijas ar tehniski sarežģītiem atveidojumiem. Savā praksē māksliniece izmanto dažādus mūsdienās aktuālus tēlniecības materiālus. Lai skulptūras nogādātu Madonā, bija jāpiedzīvo īsta mācību stunda – darbi jāiepako īpaši uzmanīgi, tad jāievieto mašīnā. Kaut tobrīd tas netika darīts ar cimdiem, mākslas darbu saudzēšanai baltus cimdus izmantot nudien prasītos.
Pateicība vecākiem
– Mīlestība uz mākslu man ir mantota no ģimenes – jau bērnībā dzīvoju līdzi radošajiem procesiem tēta un mammas mākslas darbnīcā, un pati eksperimentēju ar dažādiem materiāliem un tehnikām, – stāsta Anna. – Abi vecāki ir tēlnieki, no bērna kājas esmu dzīvojusi līdz tēlniecības vērienam un kvalitātei. Mamma ir Ligija Vroņevska, kopā ar tēti – Ansi Egli – viņa mācījās tēlniecību Latvijas Mākslas akadēmijā. Mani izaudzināja audžutēvs – armēnis Grairs Avetjans, fenomenāls mākslinieks. Kā autore veidojos arī laikā, kad ar sakrālās tēlniecības projektiem strādāju Amerikas Savienotajās Valstīs.
Iegūtā pieredze Amerikā
Pirmā skulptūra, ko Anna Egle veidoja Amerikas Savienotajās Valstīs, bija sešus metrus augsta, otrā – trīsstāvu mājas augstumā.
– Šie darbi tomēr nebija paredzēti izstādei, tāpēc pie sevis domāju, kā tas var būt, ka ir ieguldīts tik milzīgs laiks un piepūle, bet tas nebūs aplūkojams, nebūs redzams, – atklāj tēlniece. – Tobrīd biju studentes statusā, un manī radās iekšējs konflikts. Iespējams, arī tāpēc šobrīd mani ļoti interesē, kā konkrētais tēlniecības darbs strādā ne tikai uz telpu, bet kāds tam ir starojums un iespaids uz apkārtējo vidi. Salvadors Dalī savulaik teica, ka mākslas darbam nav tādas praktiskas vērtības, kā, piemēram, santehniķa paveiktajam, bet māksla var pieskarties cilvēku dvēselēm. Arī es ar saviem darbiem, pirmkārt, pieskaros pati savai dziļākajai būtībai un ceru, ka šīs skulptūras liks dziļāk izjust un domāt arī citiem. Darbi atsaucas uz katra iekšējo pasauli. Tēlniecība izsauc ko tādu, kas ikdienā piemirsts, atgādina ko skaistu, jo mūsu iekšējā pasaule ir vesela un skaista.
Ikdienas process
Vaicāta par ikdienas ritmu, Anna stāsta, ka ceļas agri no rītiem, jo darbnīcā viņai patīk strādāt, kad visapkārt ir kluss: – Vispirms ļauju, lai atnāk darba ideja, tad skicēju un zīmēju. Ideja ir kaut kas manā dzīvē tik vērtīgs, ka vēlos šo notikumu iemiesot. Skulptūras tāpēc uzskatu par saviem personīgajiem dārgumiem. Veidot darbus man nozīmē atklāt gan savas iekšējās, gan apkārt esošās pasaules bagātību – to, ko iepriekš nezināju, nepamanīju. Šobrīd ir interesanti radīt darbus, kas bagātina un līdzsvaro telpas gaisotni. Maniem darbiem raksturīgs vieglums, formu lakoniskums un gaismu atstarojošā tekstūra. Izmantoju divkomponentu materiālu, no kura veidotās skulptūras var turēt arī ārā. Ir darbi, kurus izveidoju mālā un tad atleju, bet ir darbi, kurus uzreiz veidoju gatavus: pa vidu ir karkass, kas skulptūru satur, un apkārt lieku materiālu, ko vēlāk slīpēju un formēju. Man patīk spilgti un tīri toņi – baltais, superjaudīgi sarkanais, bet krāsu darbos tomēr lietoju uzmanīgi, asociatīvi, intuitīvi. Viens darbs dažkārt prasa pusgadu garu periodu. Bieži savus darbus papildinu ar dzejas valodu, lai padziļinātu to uztveri. Mani aizrauj arī citi radošie paņēmieni, piemēram, performatīvas, muzikāla rakstura dimensijas kā skulpturālo darbu baudījuma paplašinājums.
Jautājot, kur skulptūras tiks rādītas pēc izstādes Madonā, Anna Egle saka: – Gribētu ar saviem darbiem apbraukāt pasauli. Kāpēc gan ne? Taču šobrīd gaidu jūs manā Trejdeviņu pasaulē Madonas galerijā! Pavērsim priekškaru uz mūsu dzīves saknēm un galotnēm, gaismu un tumsu kopā!
23.08.2024.