"Stars" jau rakstīja, ka vienu mēnesi – līdz 12. martam – Madonas novada bibliotēkas uzziņu lasītavā apskatāma izstāde "No Sentluisas līdz Aiviekstei. Annas Aizsilnieces grāmatu māksla".
Anna Aizsilniece (Ingrīda Zābere) ir viena no pirmajiem dizaineriem Latvijā, kas pēc Mākslas akadēmijas pabeigšanas 90. gadu sākumā apguva grafiskā dizainera profesiju jaunā kvalitātē – maketējot datorā. Viņa paplašināja mākslinieka atbildību, kļūstot ne vien par idejas autoru, bet arī par maketētāju un poligrāfijas organizētāju. Novērtēts tika gan stils, gan tehniskā kvalitāte. Anna Aizsilniece uzsver, ka dizainera darbs ir izcelt, skaidri uztverami parādīt grāmatas saturu un autora doto informāciju, nevis pašizpausties.
Madonas novada bibliotekā apskatāmā poligrāfijas dizaina izstāde aptver Annas Aizsilnieces profesionālā darba 30 gadus. Gandrīz 150 izdevumu izstādīti hronoloģiskā secībā un rāda drukas kvalitātes un iespēju attīstību Latvijā, sākot no 1991. gada kopš izdevumu maketus veido ar datoru.
Turpat bibliotēkā skatāmas arī fotogrāfijas no mākslinieces radītās tērpu kolekcijas "Etnogrāfija". Kaut šobrīd ar jaunu kolekciju veidošanu Anna Aizsilniece nenodarbojas, apmēram desmit gadu viņa veltīja zīmolam Recycled.lv. Tika veidotas unikālas tērpu kolekcijas no otrreiz izmantotiem gataviem apģērbiem. Tā māksliniece sevi apliecināja arī kā oriģinālu ekoloģiskās modes dizaineri Latvijā un ne tikai.
Vairāk kā 100 vienreizēji izdevumi
Nu jau trīs gadus māksliniece Anna Aizsilniece dzīvo mūsu novadā – Aiviekstes krastā. Viņa ir pametusi Rīgu un pārcēlusies uz Barkavas pagastu. Izstāde Madonas bibliotēkā patiesi ir unikāla, jo nekur iepriekš ekspozīcija, kur vienkopus varētu novērtēt Annas Aizsilnieces grāmatu dizainu, nav veidota. No visiem vairāk nekā 100 izstādē apskatāmajiem izdevumiem liela daļa ir apbalvoti un novērtēti visaugstākajā līmenī. Tie saņēmuši godalgas kā skaistākās grāmatas, kā vērtīgākie mākslas izdevumi starptautiskos grāmatu mākslas konkursos.
Tikšanās attālinātā formātā
9. februārī platformā Zoom notika tiešsaistes tikšanās ar mākslinieci Annu Aizsilnieci. To vadīja bibliotekāre Dacīte Tomiņa, un sarunas galvenā auditorija bija novada bibliotekāri.
– Pārvācoties no Rīgas uz Barkavas pusi, sapratu, ka man ir tik daudz vērtīgu izdevumu, ko citi, iespējams, nekad nav redzējuši. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc piedāvāju novada bibliotēkā parādīt savu kolekciju, – tikšanās gaitā uzsvēra Anna Aizsilniece, piebilstot, ka viņas pamatdzīve joprojām ir darbs ar grāmatām.
Kā top grāmatu iekārtojums?
Mākslinieces viena no pirmajām veidotajām grāmatām ir albums Lubānas pusē dzimušajam talantam Rūdolfam Pinnim „Gleznotājs Rūdolfs Pinnis. No Aiviekstes līdz Sēnai". Pateicoties šim izdevumam, atvasināts Annas Aizsilnieces grāmatu izstādes nosaukums bibliotēkā.
Lūgta padalīties par to, kā tiek veidotas grāmatas, autore akcentēja, ka dizains nenozīmē tikai grāmatas vāka noformējumu, mākslinieks ir atbildīgs gan par izdevuma vāku, gan papīru, burtiem, izmēru, krāsu utt. Runājot par grāmatām saistībā ar politiķiem, Anna Aizsilniece atklāja:
– Darbā par Solvitu Āboltiņu negribēju, piemēram, veidot tumšu grāmatu, kāda bija Jāņa Deinata fotogrāfija. Tas, manuprāt, neatbilst šai personībai, tāpēc ārējais vāks ir solīds, bet, noņemot apvalciņu, grāmatas vāks ir ugunīgs – tāds, kā izjūtu šo politiķi –
spilgtu un enerģijas pilnu.
Strādājot pie grāmatas par Marinu Kosteņecku, vajadzēja braukt pie viņas uz mājām, jo rakstniece ir ratiņkrēslā, nevar pārvietoties. Darbs bija apjomīgs – četras grāmatas – divas krievu valodā un divas – latviski. Viens izdevums veidots sarunas formā par rakstnieces dzīvi un politiķes laiku Tautas frontē. Domājot par vizuālo ietērpu, man bija jāsecina, ka cilvēki Marinu Kosteņecku ļoti mīl. Viņai ir īpaša attieksme – sajūsma, uzmanība – pret katru, un to acīmredzot apkārtējie jūt. Otrā grāmatā, kurai veidoju dizainu, apkopotas Marinai Kosteņeckai rakstītās vēstules. Maketējot izdevumu, ļaužu aizkustinājumu izjutu fiziski – siltums, sirsnīgums staroja manā istabā visapkārt.
Veidojot grāmatu par Anatoliju Gorbunovu, savukārt redzēju autores Kārinas Pētersones attieksmi, viņas apbrīnu, uzticību savam darbam. Parasti vēlos, lai, skatot grāmatu, cilvēki ir apmierināti, lai saņem to, ko ir gaidījuši. To varu teikt arī par izdevumiem saistībā ar mākslu – lai, pirmkārt, gleznu reprodukcijas katalogos ir nodrukātas oriģinālajās krāsās. Mana krāsu izjūta acīmredzot ir tāda, ka varu to nodrošināt, tāpēc sadarbība ar māksliniekiem veidojusies ilgstoši. Parasti jau pirmajā tikšanās reizē apzinos, kāda konkrētā grāmata izskatīsies. Neesmu psihologs, bet tā tas intuitīvi notiek.
Parasti vēlos, lai, skatot grāmatu, ir harmoniska sajūta, lai cilvēki saņem to, ko ir gaidījuši. To varu teikt arī par izdevumiem saistībā ar mākslu –
jārespektē autora māksla, tur nav dizainera pašizpausme. Galvenais, lai gleznu reprodukcijas katalogos ir nodrukātas oriģinālajās krāsās. Mana krāsu izjūta acīmredzot ir tāda, ka varēju to nodrošināt, tāpēc sadarbība ar māksliniekiem veidojusies ilgstoši. Parasti jau pirmajā tikšanās reizē redzu, kāda konkrētā grāmata izskatīsies. Neesmu psihologs, bet tā tas intuitīvi notiek.
Bērnu grāmatu gan nav
Jautāta, kāpēc izstādē ir tikai viena bērnu grāmata – „Uzzīmē baltu lietu", Anna Aizsilniece atbildēja:
– Šķiet, ka bērnu grāmatu ekspozīcijā vispār nav. Ļoti senos laikos abi ar vīru Vilni Zāberu zīmējām ilustrācijas bērnu grāmatām – zīmēt es varu, jo esmu laba zīmētāja, bet tādas vajadzības nav bijis. Bērnu grāmatu izstādē nav arī tāpēc, ka pamatā man bijusi sadarbība ar mākslas galerijām un izdevniecībām „Neputns" un „Aminori". Grāmata „Uzzīmē baltu lietu" nav domāta tikai bērniem. Tā domāta lai atcerētos sajūtas bērnībā ķēpājoties ar krāsām, atcerētos savus sapņus, iespaidus, skatoties uz mākslinieku darbiem, debesīm, kokiem, putniem. Tā ir specifiska grāmata, bet sirsnīga, jo Neonillas Medvedevas gleznotājas maniere ir tik viegla un dzīva. Neonillu pirms tam vajadzēja iedrošināt, iedvesmot, viņai vajadzēja uzticēties, un māksliniece grāmatai radīja brīnišķīgas ilustrācijas. Prieks, ka izdevās atvērt viņas radošumu, savukārt Andras Manfeldes teksts ir vienkārši skaists. Šo grāmatu iesaku ikvienam – cilvēki īsti nav pamanījuši, bet tā ir vērtīga, lai uztvertu un saprastu dzīves garšu. Grāmata nav par mākslu, tā ir par uztveri, par to, kā pamanīt nianses, nepaiet garām būtiskiem sīkumiem.
Darbs pie jaunākās grāmatas
Vaicāta, pie kādas grāmatas Anna Aizsilniece strādā šobrīd, māksliniece pastāstīja: – Es strādāju un būs jābrauc uz tipogrāfiju, jo tiks drukāta grāmata ar Eižena Finka fotogrāfijām. Finks bija ne tikai gaišreģis, bet arī fotogrāfs, viņam bija salons, un apmēram simt viņa bildes būs redzamas jaunajā izdevumā. Nolēmu, ka tādam īpašam cilvēkam vajag arī īpaši dizainētu grāmatu. Eižens Finks pēc tautības bija čigāns, viņam nepiestāvētu bildes uz baltas sienas, tāds vēss atturīgums. Finks dzīvē bija košs, tāpēc sagatavoju tapešu fonus, it kā viņa fotogrāfijas būtu pieliktas pie tā laika interjera sienas jūgendstila un art deco manierē. Man patīk, ka grāmatas ļauj ceļot laikā. Cilvēkiem tāpat kā upēm ir jāplūst, ir jākustas, ir jāmainās.
16.02.2022.