– Vai tad tupeņi nav jārok? – tikšanos ar lasītājiem Madonas novada bibliotēkā 13. septembrī iesāka rakstniece un dzejniece Anda Līce. – Gadu desmitiem Dzejas dienās dzirdēta šāda atruna: „Mēs jau būtu gribējuši atnākt, bet bija talka – kartupeļu laiks…" Šoruden kartupeļi izlijuši, un ļaudis var nākt uz dzejas sarīkojumiem.
Ļaužu pārpilnajā zālē literāte aizdomājās, ka mēs katrs patiesībā rakstām tikai vienu grāmatu – to, kas ir mūsu dzīve. „Daudzi to nepieraksta, neuztic papīram, kaut varētu. Tik, cik ir cilvēku, tik varētu būt grāmatu vai filmu. Un nelīdzinās viena otrai neviena. Tomēr kaut kādā ziņā tas, kas dzīvi pieraksta, paņem arī no apkārt esošā. Paķer, nosper un ieliek ne tikai no sava, bet arī citu cilvēku stāsta. Iepin, ievij, iešuj, un tādā veidā mēs visi saradojamies. Jo šīs dzīves ir tik košas, ka nevar vienaldzīgi paiet garām – ir jāredz un jāpaņem. Būtībā arī romāni, filmas nav par vienu, tajās ir ielikts no daudzu pārdzīvotā."
Lai klātesošajiem rastos priekšstats par jaunāko grāmatu „Paldies, ka uzmodināji!", izskanēja citāts no izdevuma, kas atklāj šīs grāmatas nosaukuma izvēli. Tomēr pamatā tikšanās brīdī skanēja domas, kas nav iekļautas grāmatā. – Visu laiku kaut kas taču notiek un kaut kas uzrakstītajam nāk klāt, – komentēja rakstniece.
– Cilvēki jautā, un vajag atbildēt. Rodas jauni teksti. Tā nu tas ir.
Tā kā „par daudz dzejoļu ir tāpat kā par daudz kūku, tāpat kā par daudz jebkā", turpinājumā Anda Līce aicināja klausītājus iesaistīties sarunā un uzdot jautājumus.
– Jubilejās mēs parasti vēlam, lai ir veselība, panākumi, bet man liekas – ko dotu veselība, ja nebūtu laika, ja laiks būtu beidzies. Tāpēc, ja būs laiks, būs kaut kāda nebūt arī veselība, ar kuru varēs sarunāt, pieskaņoties, varēs atkal un vēlreiz dzīvot, – aizdomājās viešņa. – Man ir tik daudz dzejoļu par laiku, ka noprotu – visu laiku ar laiku cīnos. Tas mani uzrunā, liek atteikties un atmest nevajadzīgo. Sen neeju uz vietām, kur bez manis var iztikt. „Vai tu atnāksi?", „Vai atbrauksi?", „Varbūt piedalīsies?" Nē, es nepiedalīšos. Tur būs vēl kādi desmit un piecpadsmit, un es nebūšu. Es nākšu tad, kad nākšu, kad būšu pa īstam vajadzīga. Savā laikā par to rakstīja Imants Ziedonis, ka mēs izšļakstāmies. Tik ļoti izšļakstāmies un tad secinām, cik daudz dzīvē bijis veltīguma. Vienmēr taču kaut kur ir jāiet, jāpiedalās, jāsocializējas. Ko sēdi? Visi kurbulē, kaut ko iesaka. Bet paga – kāpēc man jāpiedalās? Un vai pēc tādas skriešanas kaut kas vēl paliek no manis paša? Vai es vēl vispār esmu? Tāpēc visur nav jāpiedalās, bet jums šodien paldies, ka atnācāt un esat šeit.
Taujāta par „Ceļadomām" – vietu, kur pēdējos gados uzturas rakstniece, Anda Līce padalījās:
– Man ir teikts – ko tu tur plēsies, tu taču esi izkritusies. Atpūties, lai paliek! Bet kāpēc? Mani neviens nedzen, neviens uz to negrūž. Esmu plēsusies no laba prāta. Protams, ka par to ir samaksāts, bet kas par to? Es pretī esmu saņēmusi visu. Turklāt ļoti godīgi – ne tā, kā dažkārt algā maksā nepilnu summu, es esmu saņēmusi pilnu algu. Esmu varējusi rakstīt, jo nepiederu pie tiem, kuri var radīt istabā vai pastarpināti. Man nepieciešama zeme. Daudzas kundzītes savos labākajos gados rāpo pa vagu – un kāda vaina? Tik tuvu pie zemes, ka visu redzi – sakņu dzīvi, maijvaboļu kāpuru dzīvi, visu. Savulaik mācīju daiļdārzniecību. Mācīju lietas, kuras pati nedarīju. Man gribējās darīt! Un, kad tiku klāt, tad zemi izbaudīju. Mums katram ir savs profesijas gūsts. Skolotājs vienmēr grib kontrolēt. Arī es esmu skolotāja, arī man tas piemīt. Visu uzlabot, aizrādīt, pateikt, kā ir pareizi. Dakteri savukārt ņemas ar slimībām. Uzreiz pasaka – tev ir tas, tev –
tas, tev atkal tas. Man bija tā, ka, lai kur es ietu, redzēju ko aplam. Kas tā par puķudobi? Ko viņi tur sataisījuši? Kas tas par rasolu? Viss tur ir garām! Lūk, tas bija manas profesijas gūsts. Kad lēnām atbrīvojos, kļuvu cita. Tagad eju garām, un sīkumi neuztrauc.
Tiekot pie „Ceļadomām", gadiem ilgi Anda Līce brauca uz to pusi ar vilcienu. „Trīs stundas no Rīgas bija mana darbistaba. Daudzas grāmatas sarakstīju vilcienā. Aizgūtnēm! Tikusi pie zemes, lēnītēm apguvu to. Bija izjūta, ka nevaru neko palaist garām. Fotoaparāts bija nolikts pa rokai, un, kā dārzā kas uzziedēja, jozu bildēt. Saulriets, mākoņi, negaiss, lilijas – man ir milzīga kaste ar krāsainām fotogrāfijām, nez cik pensijas tajā sagājušas. Bet pagājušajā gadā konstatēju, ka viss jau ir bijis. Nospiedumi ir palikuši, un vairs nevajag bildēt. Tagad dzīvoju uz veciem taukiem, skaisto lietoju kā ne ko tādu, kas varētu nebūt, bet kā tādu, kas ir un būs arī nākamgad. Nav ko uztraukties, nav kur steigties…"
Ierunājoties par pieturzīmēm, autore aizdomājās, ka viņai nu sācies jautājuma zīmju laiks. „Kādreiz – jaunības gados – ļoti patika daudzpunktes. Sākot ar vidusskolu un vēl ilgi – līdz 50. Kad punktiņi savienojās, radās domuzīmes – otrā dzīves daļa, par kuru mācītājs Juris Rubenis reiz rakstīja, ka mēs no ņēmējiem kļūstam par devējiem – sākam atdot sevī uzkrāto un kļūstam iecietīgāki un foršāki cilvēki."
26.09.2017.