Amerikāņu dramaturga Aivona Menčela lugas un scenāriji ir piedzīvojuši sprādzienveidīgus panākumus. Režisora Vara Braslas iestudēto un par skatītāju hitu kļuvušo izrādi „Rudenīgais blūzs" ar dažādiem nosaukumiem spēlē visos pasaules teātros.
Valmieras teātra izrāde tiek būvēta kā traģikomēdija, kurā trīs cienījamas atraitnes (lomās: Vizma Kalme, Baiba Valante un Regīna Devīte) veido tādu kā klubiņu savu aizgājušo vīru piemiņai. Pirms izrādes viesošanās Madonas kultūras namā ar savām pārdomām par dzīvi un teātri dalās aktrise un izrāžu vadītāja Regīna Devīte (attēlā).
Varis Brasla
Pie Vara Braslas kā izrāžu vadītāja esmu strādājusi ļoti bieži. Kad iestudēja trimdas rakstnieka Gunara Janovska „Solu", tur bija sunītis, kurš uz skatuves neparādījās, bet aizkulisēs rēja. Un tā biju es, kas tur rēja. Man labi iznāca, un tad piedzima joks – katru reizi, kad Vari satieku, es viņam prasu – vai kādam nav kāds suns, kur pariet? Un „Mērijā Popinsā" suns bija uz skatuves! Spēlēju tur pūdeli Endrjū. „Šveikā" arī man bija suns. Vārdsakot, joks tajā tāds, ka Varis Brasla man saistās ar suņiem.
„Rudenīgais blūzs"
Valmieras skatītāji ļoti priecājās par izrādi „Rudenīgais blūzs". Ir prieks, ka ar šo izrādi izbrauksim arī uz citām Latvijas pilsētām. Nesen bijām Ogrē, brauksim uz Jelgavu, Alūksni, Salaspili, pie jums uz Madonu arī brauksim. Man ārkārtīgi patīk, ka izrādē ir gan nopietnība, gan daudz gaiša humora. Nenopietni par ļoti nopietnām lietām. Tas ir liels autora talants, ka viņš tā spējis to stāstu izstāstīt. Katrā ziņā Amerikā šī luga ar milzīgiem panākumiem tiek ļoti daudz iestudēta.
Lūcija
Man ļoti patīk izrādē atveidotais tēls. Mēs esam trīs – Vizmas Kalmes Ida, Baibas Valantes Dorisa un mana Lūcija. Viņa no visām dāmām ir visatraktīvākā, visneparastākā. Viņās visās jau sēž velniņš iekšā, bet Lūcija to neslēpj aiz priekšstatiem, kā ir jādzīvo, jāuzvedas. Ko viņa grib, to viņa dara. Viņa uzskata, ka jādzīvo pilnu krūti. Visas trīs ir zaudējušas savu komforta zonu – vīru, savu tuvāko cilvēku, to dzīvi, kas viņām bijusi tik droša, bet pēkšņi viņas atrodas pilnīgi citā situācijā… iemestas klusumā. Mana Lūcija vēl cenšas pārējās uzjautrināt, Dorisa grib turpināt dzīvot pagātnē, neatlaiž… Cik es zinu, izrāde patīk arī jauniem cilvēkiem. Zaudējumu jau var piedzīvot jebkurā vecumā, tur tā tēma ir iekšā. Ne velti humors tur nav humora pēc, bet tā ir tāda liela lieta – ja uz to var paskatīties vieglāk, ar smaidu.
Monoizrāde
Mārtiņš Meiers iedeva izlasīt Romēna Garī „Visa dzīve priekšā". Šī grāmata man mirklī iepatikās. Monoizrāde bija liels izaicinājums, bet tajā pašā laikā gribēju to paveikt. Grāmata ir sarakstīta 1. personā no maza zēna viedokļa. Martā domāju to izrādi atkal spēlēt. Režisore Inese Mičule palīdzēja to atrisināt skatuviski. Biju ar šo izrādi aizbraukusi arī uz Īriju. Latviešu centru, kuru vada Sergejs un Evita – divi cilvēki, kuri katru mēnesi tur dzīvojošiem latviešiem organizē kultūras pasākumus – koncertus, balles. Cilvēki brauca pat 400 kilometru, lai varētu noskatīties „Momo"! Tiem, kas dzīvo prom no Latvijas, gribas satikties, parunāties, vienkārši pabūt kopā. Uzņēma ļoti labi. Tik uzmanīgi klausījās. Visa zāle bija manā varā.
Aktrises mūžs
Ir aktieri, kuriem ir laimējies savā aktiera mūžā atrast savu režisoru, un tas viņa režisors vienmēr piedomā par konkrēto aktieri, ko vēl viņam iedot nospēlēt. Man tā nav laimējies. Bet to es ļoti labi saprotu, jo režisoram galvenais ir iznākums ar labu komandu, nevar dot aktierim spēlēt to, kas akurāt nav viņam. Negrib riskēt. Protams, pastāv tāda iespēja, ka var iedot kaut ko pavisam no cita plaukta, nekā tas ir aktiera arsenālā. Bet tas notiek ļoti reti. Aktierim jau nāktu tikai par labu, ja pieliktu latiņu. Tas viss gan ir laika jautājums. Izrāde tomēr top ļoti īsā laikā. Nevar visu izrādes tapšanas laiku cīnīties ar vienu aktieri.
Izrāžu vadītāja
Pabeidzu Kultūras darbinieku tehnikumu un gribēju strādāt tikai teātrī, te darot vienalga ko. Tā arī esmu darījusi. Visu ko. Kopš 1978. gada janvāra Valmieras teātris ir mana vienīgā darbavieta, jāsaka – diezgan ilgi. Izrāžu vadīšana bija izaicinājums – neesmu ne pedantiska, ne kārtīga, ne arī laba organizētāja. Esmu haotiska. Visus šos gadus vajadzējis ar sevi cīnīties, jo organizēt sevi un visus pārējos man sagādā lielas pūles. Man patīk, ka man ir brīva diena, varu darīt, ko sirds kāro. Strādājot par izrāžu vadītāju, ir iestrādājušās bailes aizgulēties. Ir gadījies nokavēt mēģinājumu sākumu.
Zenta
Kādreiz aizbraucu uz tikšanos, un tad visi gaida no manis nezin ko. Identificē ar Zentu. Es viņiem saku – aktieris ir interesants tikai tad, kad viņš dara savu darbu. Kā es –
esmu Zenta seriālā, nevis sēžot ar jums pie galda! Ir izņēmumi. Ir jau cilvēki, kuri mani uztver arī kā Regīnu. Bet esmu ļoti priecīga, ka man ir izdevies radīt Zentu. Kā tāds atalgojums par manu kalpošanu teātrī. Drīz jau no Zentas šķiršos. Mēs beidzam seriālu. Tas bija gaidīts lēmums, jo jau pāris gadu visi paredzējām, ka tāds brīdis varētu pienākt. Katrai lietai ir savs sākums un beigas, nevar vilkt bezgalīgi. Ir kaut kas jauns jādara. Par Zentu man viss ir skaidrs.
Dzīve ārpus teātra
Sarežģīta, bet visu laiku notiek. Viens vesels tas man nav. Kādreiz biju iekšā tikai teātrī. Man šķita, ka ārpusē nekā interesanta nav. Tagad man absolūti tā nešķiet. Jaunībā nevarēju sagaidīt, kad atvaļinājums beigsies. Tagad izbaudu katru brīvo dienu. Tieši tik pretēji.
31.01.2017.