Ērglēnietis Māris Kaļva savu aktīvo algotā darba dzīvi ir noslēdzis, bet hobiju ziņā joprojām ir daudzpusīgs. Pats galvenais, kāpēc tiekamies, — Māris jau vairākus gadus ada zeķes un tās sūta Ukrainas karavīriem.
Liecinieki saka – Māris cep arī kolosālas kotletes, lieliskas plātsmaizes un visgardākās kūkas. Māra gatavoto pīli, kas pildīta ar āboliem, joprojām atceras draugi. Savukārt sieva Baiba, Ērgļu vidusskolas skolotāja, visvairāk vīra gatavoto novērtē pēc orientēšanās sporta treniņiem un sacensībām, kas viņai ir daudzgadu sirds lieta.
Par pavāru tomēr nemācījās
– Ēst taisīšana man padodas kopš bērnības, – saka Māris Kaļva. – Pēc Alūksnes vidusskolas 8. klases beigšanas gribēju iet uz pavāriem. Man patika šeptēt pa virtuvi, un joprojām tas aizrauj, bet toreiz mūs, skolēnus, aizveda uz Malnavas tehnikumu, kur bija atvērto durvju diena. Tur izdzirdēju par elektriķiem, un tas man tā iepatikās, ka aizgāju mācīties uz Malnavu.
Vēlāk daudzus gadus Māris strādāja par elektriķi: – Kad Ērgļos vairs darba nebija, devos par elektriķi celtniecības jomā uz Rīgu. Rīgā nostrādāju astoņus gadus. Tuvojās pensija, bet tad bija jāveic operācija un darbu pazaudēju. Sākās kovids, divus gadus līdz pensijai biju bezdarbnieks, vēlāk priekšlaicīgi pensionējos. Sākās ķibeles ar sirds veselību, un te nu jāsaka paldies dēlam Kalvim, kurš tobrīd, mācoties par dakteri, bija praksē kardioloģijas centrā (Rīgas Stradiņa universitāti Kalvis jau beidzis, ir rezidents radioloģijā, – aut.). Viņš palīdzēja, lai man tiktu veikta sirds operācija.
Dzīve mājās rosina apgūt ko pilnīgi jaunu
Pēc operācijas sekoja atlabšanas periods, un Māris nosprieda – cik var gulēt un skatīties TV kastē, prātā nāca doma, ka laiku varētu aizpildīt adot. – Mākas vēl nebija, kaut kādreiz skolas gados gan zēniem, gan meitenēm adīšanas pamatus darbmācībā mācīja, – atceras Māris. – Sieva Baiba adīt prot, viņa ada ar ļoti smalkām dzijām. Es pats vispirms mācījos to vilnas diegu ar adatām noķert, tad visu tālāk. Mums ir labi ģimenes draugi, kas adīšanas prasmi palīdzēja apgūt.
Sākumā Māris esot adījis un jaucis, adījis un jaucis – mācekļa laiks bijis gandrīz gadu. Vēlāk viss izdevies. – Tagad esmu apadījis abus brāļus, četrus zeķu pārus uzadīju mammai, kas pati savulaik bija laba adītāja. Tāpat zeķes dāvātas draugiem, radiem, paziņām, – pauž mājastēvs. – Vilnas dzija nāk no Pāces. Vecākais dēls savulaik strādāja Pāces vilnas fabrikas vērptuvē, un dziju man atsūtīja, – atklāj rokdarbnieks, piebilstot, ka nu vairāk ada ar igauņu dzijām.
Zeķes silda kājas karavīriem
Kā radās doma par zeķu sūtīšanu ukraiņiem?
Māris stāsta: – 2022. gada februārī sākās Krievijas pilna apmēra iebrukums Ukrainā, skanēja doma, ka mums Latvijā kā vien varam ukraiņiem ir jāpalīdz. Nolēmu karavīriem aizsūtīt zeķes. Kad pa mēnesi uzadīju vienu pāri, tas toreiz likās jau bargi daudz. Pirmās zeķes – trīs pārus ukraiņu karavīriem – aizsūtīju uz 2022. gada Ziemassvētkiem. Toreiz tik ātri adīšana negāja. Tagad, kad esmu uzadījis vienu zeķi, ir stimuls otru pabeigt ašāk. Stundā noadu 10 rindas, tad adīkli lieku malā, daru ko citu, pēc laika adu atkal. Kad zeķu pāris ir uzadīts, gribot negribot vienu dienu vajag izlaist. Kopumā adu jau vairāk nekā trīs gadus. Precīzi un perfekti vēlējos noadīt jau pirmās zeķes, krāsu izjūta ir dabas dota: papēdis zeķei top citā krāsā, tāpat zeķes stulmā lieku vairāku krāsu līnijas. Visam jāpieiet radoši, un tas man patiešām patīk, – atklāj ērglēnietis.
Ukraiņus iepazina sava dienesta laikā
Zeķes biedrībai "Tavi draugi" Māris sūta pa pastu. Biedrība tālāk tās nosūta ukraiņiem. – Šobrīd ir aizsūtīti apmēram 40 zeķu pāri, – precizē adītājs. – To nekādi neafišēju, viss iet kopīgajā palīdzībā, galvenais, ka pats zinu, ka piedalos. Ukrainā esmu savulaik dienējis. Tas bija krievu dienesta laiks Piekarpatos. Iepazinu ukraiņu tautu, kas ir laba, ar labsirdīgiem cilvēkiem. Kad pateicu, ka esam no Baltijas, uz mums skatījās tā ļoti gaiši un īpaši. Man toreiz bija 20 gadi, dienēju par elektriķi, komandpunktā atbildēju par elektrību.
Vai Latvijā mūsu situācija šobrīd ir droša? – jautāju pieredzes bagātajam vīram. – Ja nebūsim memļaki, viss būs labi. Pagriezties jau var visādi. Ja kaimiņos valda vājprātīgs cilvēks, neko nevar zināt, – par Latvijas drošību ģeopolitiski sarežģītajos laikos nosaka uzrunātais.
Fiziskās aktivitātes ir vajadzīgas
Pateicoties dēlam Kalvim, kurš tikko uz pasaules čempionātu hokejā pabija Zviedrijā, Māris seko līdzi sportam un sporto arī pats: – Ja nebūtu bijis Kalvja, nez vai es te sēdētu. Gadu gaidīju uz operāciju. Tagad lielu slodzi vairs nevaru atļauties, katru dienu noeju 2 km uz āra trenažieriem pilsētas centrā, kur nedaudz pasportoju. Tā kā mums mājā ir apkure ar krāsni, pašiem jāgādā malka, ko pamazām skaldu. Pavasarī ir arī dārza darbi – traktors tur netiek, zeme jāuzrok pašam. Audzējam kartupeļus, divas trešdaļas zemes atvēlētas sievas koptajām puķēm. Agrāk zemi dārzā uzraku dienas laikā, tagad vajag trīs dienas vai pat trīs nedēļas – kā sirds atļauj, – nosaka Māris.
Pilsoniski atbildīgs cilvēks
Ierunājoties par aktuālo, ērglēnietis neaizmirst drīzumā esošās pašvaldību vēlēšanas: – Uz velēšanām noteikti iešu, to daru obligāti. Savu pilsoņa pienākumu cenšos izpildīt visās vēlēšanās. Svarīgs kritērijs šoreiz būs tas, lai kandidāts ir zināms cilvēks, lai viņam ir īstā attieksme un labi paveikti darbi. Ja savējos domē nebīdīsim, nekas dzīves uzlabošanai Ērgļu pagastā nemainīsies.
20.05.2025.