Privātskolas stāsts vienmēr sākas ar vēstījumu par vērtībām un aicinājumu. Ģimenēm tas nozīmē īpašu ieinteresētību savu bērnu attīstībā.
Valsts izglītības koncepts runā par ieinteresētību katrā bērnā. Realitāte ir cita. Par to tiek daudz runāts. Arī mēs, Kristiāna Dāvida skolas pārstāvji, piedalījāmies 2023. gada pētījumā par privātskolu nozīmi. Šis pētījums atklāja, ka privātskolas paveic to, ko lielās skolas nespēj.
Mūsu skolas piemērs atklāj, kādēļ šāda skola ir vajadzīga. Pirms gadiem to saprata arī Madonas skolu valdes darbinieki, apliecinot, ka daļa bērnu vispār neiegūtu pamatizglītību, ja nenonāktu pie mums.
Jau pirms daudziem gadiem tika secināts, piemēram, Latvijas Universitātes veiktajos pētījumos, ka ir divas grupas, kas prasa īpašu pieeju – bērni ar kādām rakstura, mācīšanās, veselības problēmām un īpaši apdāvinātie bērni. Mūsu skolā ir abas šīs grupas. Bērnu skaits samazinās, tādēļ vēl jo svarīgāk attīstīt katra bērna potenciālu. Diemžēl, vēstījums, ko bērns nereti saņem masu skolā, ir viņu noniecinošs un atņem ticību saviem spēkiem. Iepriekš daudzus gadus strādājām ar bāreņiem, risinājām ģimenes traumas. Lielākās daļas no šo bērnu tālākā dzīve priecē.
Šodien ir daudz bērnu ar skolas traumām. Dzenoties pēc reitingiem, netiek pamanīti tie, kuri nomaldās. Bērns nedrīkst tikt uztverts kā problēma. Kompetenču pieeja tika pasniegta, kā veiksmīgais un vieglais ceļš uz panākumiem. Bet tāda vieglā ceļa nav. Un tālāk – bērns ir vainīgs, jo neattaisno gaidas, kādas attiecībā uz viņu lolo izglītības sistēma. Nav tādu formālu kritēriju, kas spētu raksturot dzīva cilvēka attīstību. To var konstatēt tikai skolotāju un vecāku reālā sadarbības procesā. Un svarīgi, ka kopīgā interese ir bērns. Tā lielajās skolās ir viena no smagākajām problēmām – konflikti ar vecākiem. To man apliecināja arī Izglītības kvalitātes valsts dienestā. Vecāki neuzticas skolai vai arī uztver, ka atzīmes izsmeļoši atklāj viņu bērnu attīstību. Mūsu skolā tas ir spēka avots – produktīva sadarbība ar ģimenēm. Bērni ir pērles, kas slīpējas audzināšanas procesā. Ja no skolas izmet audzināšanas procesu, nevar pilnvērtīgi lietot vārdu "pedagoģija". Skolas pasākumi ir tikšanās, kurās līdzdalām prieku par mūsu bērniem. Problēmas pārrunājam aci pret aci ar vecākiem, atrodot kopīgu atbalstu bērnam. Krīzes viņu attīstībā izejam kopā. Bērnam ir jābūt iespējai kļūdīties, neslēpt savas problēmas, lai izaugtu mentāli vesela personība. Tas ir visa pamatā. Konkurence skolu starpā ir neveselīga. Ja nebūs vietas privātskolām, sabiedrība par to nākotnē maksās daudz dārgāk nekā naudā.
Patiesai cīņai par bērnu vajadzētu nozīmēt rūpes par kvalitatīvāku izglītības modeli, nevis sacensību par bērnu skaitu. Pretējā gadījumā šī cīņa pārvēršas par ekonomisku aprēķinu – kā ietaupīt naudu, apvienojot skolas un veidojot arvien lielākas izglītības iestādes. Bērnu skaits nav kvalitātes rādītājs, un uzskats, ka "jo vairāk bērnu, jo vairāk naudas", iezīmē ļoti sliktu nākotni – ne tikai bērniem, bet arī visai sabiedrībai.
"Lētie bērni"? Vai vecāki necenšas dot saviem bērniem labāko? Vai valsts sistēmai nav jācenšas bērniem dod labāko, piemērotāko katram? Un vai valstij nebūtu pienākums nodrošināt katram bērnam piemērotāko un kvalitatīvāko izglītību? Šobrīd tiek ignorētas būtiskas izglītības sistēmas problēmas – mobings, skolotāju trūkums, individuālas pieejas un atbalsta sistēmas trūkums, kā arī netiek ievērotas bērnu specifiskās vajadzības. Tas viss apdraud mūsu nākotni daudz vairāk nekā skolu skaita vai bērnu skaita samazināšanās.
24.10.2025.