Pirms jaunā mācību gada sākuma ar lekciju par laimes praktizēšanu pie Madonas novada skolotāju saimes viesojās Ansis Jurģis Stabingis – Latvijas Universitātes Starpnozaru izglītības inovāciju centra speciālists, kurš ilgus gadus strādājis par psihoterapeitu, pēc izglītības – psihologs.
Pateicoties pasniedzēja darba pieredzei augstskolās, SFU (Vīnē), RPIVA, RSU (Rīgā), lektors turpina vadīt kursus un mācības par personāla vadības un biznesa psiholoģijas tēmām apzinātības jomā. Runā par attieksmi, stresa pārvaldību, laimi kā prasmi, mentālo higiēnu, apzinātību attiecībās.
– Pēdējo divdesmit gadu laikā akadēmiskās psihologu, neirozinātnieku un citu pētnieku aprindas ir nopietni pievērsušās laimes pētījumiem, – tiekoties ar Madonas novada pedagogiem, uzsvēra Ansis Jurģis Stabingis. – Secinājumi ir interesanti, jo pētījumu arī Latvijā ir ļoti daudz. Vairāki zinātnieki, balstoties uz saviem pētījumiem, apgalvo, ka laime ir prasme, kuru var iemācīties, var apgūt un attīstīt. Šodienas nodarbībā jums būšu kā gids, kas vecās lietas un iepazīto parādīšu no cita skatpunkta, savukārt jaunās lietas skaidrošu no labi zināmā un iepazītā redzes viedokļa.
Cilvēkiem nereti šķiet, ka laimi iespējams iegūt caur sasniegumiem, attiecībām, veselību, bet patiesībā ir otrādi (un pētījumi to apliecina) – tieši laimīgi cilvēki ir produktīvāki, tiem ir labākas attiecības un veselība. Mums bieži mācīts, ka laime ir Laimas dāvana (atcerieties Raimonda Paula un Leona Brieža dziesmu „Dāvāja Māriņa meitiņai mūžiņu"), tā ir atkarīga no veiksmes vai arī ir smaga un ilga darba rezultāts, bet tā nav tiesa: laimes atslēga slēpjas mūsu domāšanā, pasaules uzskatā, attieksmē, kas ir iemācīti. Laime ir prasme.
Ansis Jurģis Stabingis vēstīja, ka mūsdienu smadzeņu pētījumi apstiprina gadu tūkstošiem seno garīgo prakšu atziņu par to, ka laime nav ārējo apstākļu sakritība, kuru var sasniegt un iegūt, bet laime drīzāk ir iemaņas un prasme. – Zinātnieku ideja bija ļoti vienkārša: izpētīt laimīgu cilvēku smadzeņu darbību un noskaidrot, kādā veidā pagaidām ne tik laimīgie var panākt tādu pašu efektu savās smadzenēs – un būt laimīgi, – atklāja lektors. – Izrādās, laime ir iemaņas, kuras var apgūt un iemācīties. Un tas nav tik sarežģīti. Lai gan tautā ir teiciens, ka nervu šūnas neatjaunojas, tā nav taisnība, nervu šūnas atjaunojas. Turklāt cilvēka prāta spējas nav atkarīgas no smadzeņu masas, tās atkarīgas no savienojumiem starp nervu šūnām. Šie savienojumi veidojas katrā brīdī, kad mums ir jauna pieredze. Ja šo pieredzi atkārtojam, nervu savienojumi nostiprinās. Ja tie nostiprinās, iegūstam zināšanas. Ja jauno pieredzi neatkārtojam, nervu savienojumi izgaist, atmirst, un mēs informāciju aizmirstam. Lai notiktu mācības, nepieciešama nevis motivācija, atmiņa vai domāšana, bet vingrināšanās, atkārtošana un prakse. Lai kaut ko iemācītos, ir jāatkārto, tā uzbūvēta mūsu fizioloģija, mūsu ķermenis. Līdz ar to mācību pamats ir atkārtošana.
Kā ilustrāciju teiktajam lektors minēja situācijas no dzīves. Piemēram, cilvēks, kas dusmojas, atkārto un praktizē dusmošanos. Viņš vingrinās dusmoties, līdz ar to iemācās to. Viņš kļūst par dusmošanās profesionāli, un, lai kāda būs situācija, vienmēr atradīs, par ko dusmoties. Ilgstoša atkārtošana cilvēku veido par meistaru, par savas jomas profesionāli. Līdzīgi būs ar cilvēku, kas apvainojas – jo biežāk viņš to darīs, jo spēcīgāk iemācīsies. Tāpat būs ar to, kas vienmēr it visā meklē problēmas, vai – gluži otrādi – to, kas meklē un atrod problēmām risinājumu.
Teikto runātājs attiecināja arī uz laimes izjūtu: – Ja praktizējam būt nelaimīgi, tādi arī būsim; ja praktizējam laimīgumu, attīstīsim šo izjūtu, un mums būs izredzes kļūt laimīgākiem. Līdz ar to ir jāapzinās, ka atkārtošana attiecas ne tikai uz ārējām un fiziskām lietām, bet arī iekšējām. Cilvēks otram var iedot tikai to, kas viņam ir. Ja man šobrīd nav naudas, otram to iedot nevaru. Ja nemāku franču valodu, otram to iemācīt nevaru. Ja pārvaldu matemātiku, to varu iemācīt arī citam, jo potenciāls ir. Ja vēlos cilvēkiem iemācīt prasmi būt laimīgiem, nevaru to izdarīt, ja pats tāds neesmu. Mēs neesam noslēgtas struktūras, mēs dalāmies ar to, kas mums katram ir, – prieku, laimi, slimību vai ko citu.
Viens no iemesliem, kāpēc cilvēks ir vai nav laimīgs, atkarīgs no tā, ko viņš domā par laimi. Un tieši izplatītie domāšanas modeļi un tradīcijas nereti traucē justies laimīgam. Ir skaidrs, ka laime ir iekšējs stāvoklis, kuru cenšamies iegūt, apmierinot ārējās vajadzības. Visdrīzāk, visi esam mēģinājuši to darīt. Bet ja paskatās dziļāk, tad varbūt ir iespējams šo iekšējo stāvokli meklēt tiešā veidā, nevis ar ārējām lietām – naudu, slavu, vēlmju piepildījumu. Un, ja tas ir iekšējs stāvoklis, tad acīmredzot apgūstamās iemaņas nav darāmas ar rokām, ārējā pasaulē, bet gan daudz vairāk iekšēji, izvēloties "pareizas" attieksmes – attieksmes, kuras vairo laimi. Tāpat te būtiska ir apzinātība – prasme, kas piemīt katram cilvēkam, bet parasti nav pietiekami attīstīta.
04.09.2019.