Vēl šodien un rīt Madonas pilsētas 1. vidusskolas skolēni par fizikas likumiem dabā un mums visapkārt uzzina caur aizraujošu praktisko darbošanos – tā kā skola iesaistījusies projektā „Miniphänomenta" (pamatpieredze), tajā uz divām nedēļām izvietotas eksperimentu iekārtas.
Madonas pilsētas 1. vidusskolas skolotāja Aiga Āboliņa ar kolēģi Santu Avreiceviču vasaras beigās uzzinājušas par kursiem „52 aizraujoši eksperimenti mācību stundām un starpbrīžiem", kurus braukušas apgūt uz Jelgavu. – Aizbraucot uz Jelgavu, mums iedeva rokās figūrzāģi, elektrourbi un latiņas, rasējumu, sadalīja mūs komandās kopā ar citu skolu skolotājiem, un mums pašiem pēc rasējuma bija jāizgatavo aprīkojums, ar ko skolēni veic eksperimentus. Ko tādu daudzas no mums, skolotājām, veica pirmo reizi dzīvē, bet viss izdevās veiksmīgi. Nākamajā dienā jau tikām iepazīstinātas ar metodiku, saņēmām grāmatu, mums izskaidroja, kā un kāpēc šāds projekts ir radies, kā tas nonācis Latvijā, – visa aizsākumu atceras Aiga Āboliņa.
Izrādās, „Miniphänomenta" projekts radies Vācijā, metālapstrādes rūpnīcām konstatējot, ka skolēni un studenti uz darbavietām nāk ar aizvien vājākām zināšanām fizikā un matemātikā, gluži tāpat, kā tas ir Latvijā. Tādēļ pēc „Nordmetall" ierosinājuma radās iecere izveidot „Miniphänomenta", ar praktisku darbu iesaistoties arī skolām, skolu valdēm. „Nordmetall" fondu 2004. gadā izveidoja nozares darba devēju apvienība, piedaloties 255 metālapstrādes un elektrorūpniecības uzņēmumiem. Ar šo projektu ir izdevies būtiski uzlabot apmācības priekšnosacījumus skolās.
– Darbs ar jauno speciālistu sagatavošanu un profesionālo ievirzi jāsāk jau bērnudārza un pamatskolas laikā. Projekts „Miniphänomenta" ir uzskatāms par veiksmīgu piemēru, kā dabaszinātņu un tehniskos priekšmetus padarīt atraktīvus un skolu jaunatnei saistošus. Saiknei ar realitāti vienmēr jābūt neatņemamai mācību procesa sastāvdaļai. Vēl pirms 100 gadiem par izglītojošu tika atzīta tikai praktiska darbība, jo „audzināšana, kuras pamatā ir tikai vārdi, var radīt tikai runātājus un nevis darītājus" (Ruso). Laika gaitā sabiedrības vispārējā attīstība skolu ievirzīja citā gultnē, vairāk balstoties uz dažādu prasmju teorētisku apguvi. Tāpēc šī projekta pamatā ir patstāvīgs izziņas process. Mūsu sabiedrības veiksmīga turpmākā attīstība iespējama tikai ar radošiem jauniešiem, kuri spēj īstenot paši savas ieceres un rast jaunus risinājumus, – Aiga Āboliņa dalās pārdomās.
Tā no 52 eksperimentu iekārtām Madonas pilsētas 1. vidusskola izvēlējās 25, kas kompakti izvietotas mazajā sporta zālē. Divu nedēļu laikā klases pēc noteikta grafika turp devās praktiskā veidā iepazīt fiziku un eksperimentēt. Aiga Āboliņa skaidro, ka, lai gan skolotājs vienmēr vēlas pamācīt, ko un kā bērniem darīt, šajā projektā ir cita metodika – bērniem ir jāļauj darboties pašiem un pašiem arī nonākt pie secinājumiem. Skolotāja turpina: – Sākumā, protams, viss tiek vienkārši apskraidīts. Tāpēc nākam otro reizi, sadalāmies pa 2-3 bērniem grupiņā un sākam pētīt, piemēram – kāpēc viena bumba ripo ātrāk, otra – lēnāk? Tad nākam vēl trešo reizi. Tas, ka eksperimentu iekārtas ir brīvi pieejamas, rosina bērnu vēlmi darboties, iepazīt pašiem, tas modina zinātkāri, diskusijas. Visbeidzot tas ir pamats krietni noturīgāku zināšanu iegūšanai. Savukārt sestdien mums vēl ir paredzēta darbošanās kopā ar vecākiem – tas arī uzreiz ir citādāk, ja pieaudzis cilvēks iesaistās un pastāsta. Lai gan bērni daudzas lietas sākumā varbūt neizprot, kāpēc notiek tā un ne citādāk, doma arī ir tāda, ka, lasot šo vielu fizikas grāmatā, bērns sapratīs, ka viņš to jau ir novērojis, būs sakarība ar reālo dzīvi un praktiskā pieredze.
Eksperimentu iekārtas ir tiešām dažādas, saistošas un ļauj iepazīt fizikas likumus ciešā saistībā ar mūsu ikdienu. Izmēģinot eksperimentus, sastopam 2.a klases skolēnus –
vienu vairāk saista „Kino rats", kurš uzskatāmi parāda, ka, sekundē nomainoties aptuveni 15 attēliem, cilvēka acs tos vairs neizšķir atsevišķi, bet gan uztver kā šķietami kustīgu attēlu. Vēl iecienītāko staciju vidū ir lodīšu ripināšana, kur katra lodīte ripo ar dažādu paātrinājumu, „Melnās gaismas" istabā bērni ar sajūsmu spogulī izpēta, kā ultravioletā gaisma pārmainījusi krāsas viņu izskatā, tāpat aizraujoši ir izmērīt strāvas stiprumu vai pamēģināt noturēt gaisā bumbu, zem tās darbinot ventilatoriņu.
Kā novērojusi 2.a klases audzinātāja Lolita Kalupniece, bērni patiesi esot ieinteresēti dažādās stacijas izpētīt un uzzināt, kāpēc tā notiek, piemēram, ļoti izbrīnīti bijuši par akmeni, kas iemērkts ūdenī šķiet viegls, bet izcelts ārā ir smagāks. Kad fizikas stundās pienāks laiks mācīties par cēlējspēku, bērniem atmiņā jau būs šis eksperiments.
To kā lielisku priekšrocību novērtē fizikas skolotāja Marija Deigele: – Fizika ir tā zinātne, kur vajag taustīt. Uzskatu, ka šāds projekts ir ideāls variants tiem, kas dabaszinības mācās nopietnāk, piemēram, 4.-7. klašu posmā. Atnākot uz fizikas stundu, tad ir entuziasms – jā, mēs to jau skatījāmies! Skolēni, kuri šos eksperimentus ir izmēģinājuši, visi kā viens teica, ka bijis forši. Es arī pati vienmēr esmu atbalstījusi šādas iniciatīvas, viennozīmīgi – jo to ir vairāk, jo labāk.
Lai gan vecāko klašu skolēniem šobrīd ir aktīvs ieskaišu grafiks, arī viņi vienu fizikas stundu gājuši un veltījuši, lai dažādās stacijās atpazītu darbojošos fizikas likumus. Marija Deigele turpina: – Piemēram, stacijā, kur jāpiespiež divi taustiņi – ja atskan skaņa, tātad plūst elektrība, paši izveidojām „elektrisko ķēdi", sadodoties rokās. Pēc „Bernulli bumbas" eksperimenta noskaidrojām, ka tāpēc arī lidmašīna no vietas nevar pacelties, ir jārodas gaismas plūsmai, tāpēc tā ieskrienas. Dažas lietas skolēni jau zināja paši, bija lietas, ko varējām iemācīties un atkārtot.
AGRA VECKALNIŅA foto