Ekonomģeogrāfs, izdevniecības „Jāņa sēta" galvenais redaktors Jānis Turlajs 2017. gadā veica Izglītības un zinātnes ministrijas pasūtīto pētījumu „Optimālā vispārējās izglītības iestāžu tīkla modeļa izveide Latvijā".
Viņš ir pētījis skolu tīkla sakārtošanas iespējas atsevišķās pašvaldībās, piemēram, Bauskā un Smiltenē, analizējis skolēnu pārvadājumus Valsts kontroles vajadzībām.
– Beidzot ir sabiedrībai jāpastāsta, cik realitātē izmaksā viena skolēna izglītošana katrā konkrētā skolā, paskaidrojot, ka reālās izmaksas var atšķirties pat vairākas reizes, – norāda Jānis Turlajs.
Pētījumā „Optimālā vispārējās izglītības iestāžu tīkla modeļa izveide Latvijā" viņš atzīst, ka skolēnu un skolotāju skaita attiecība jāpalielina aptuveni 1,5 reizes, vienlaikus rodot priekšnoteikumus gan skolotāju atalgojuma un skolu aprīkojuma līmeņa celšanai, gan pārejai uz jauno izglītības saturu. Autors neslēpj, ka ar esošo finansējumu to iespējams paveikt, tikai veicot skolu tīkla optimizāciju.
– Problēma visur ir viena – trūkst skolēnu, – komentē Jānis Turlajs. – Ir mazas skolas, klases tajās nevar nokomplektēt un laikā, kad ieviešams jaunais mācību saturs, kad (īpaši jau vidusskolas posmā) jāpiedāvā gan humanitāri, gan eksakti izvēļu grozi, mācību iestādē, kurā nevar nokomplektēt paralēlklases, viss izmaksā ļoti dārgi. Vienā plūsmā nereti ir 4-5 skolēni, kur klasē būtu jābūt 20-25 skolēniem. Tikai tad skolotājiem varētu samaksāt normālu algu. Savukārt sākumskolas klasē būtu jāmācās ne mazāk kā sešiem skolēniem.
Problēma mazajās skolās ir tā, ka skolas tehniskais personāls dažreiz ir tikpat liels, cik pedagogu kolektīvs, to uzturēšanas izmaksas ir nesamērīgi dārgas.
Uz norādi, ka vietās, kur tiek slēgta skola, dzīve laukos iznīkst, Jānis Turlajs atbild: – Ir jāskatās (un Smiltenes novada izpētē to darījām), lai nepaliktu tukšumi, lai tuvākā skola bērniem būtu vismaz 20-25 km rādiusā. Bet bieži ir tā, ka dažu kilometru attālumā ir pustukša skola, un tad, lai to uzturētu pie dzīvības, tiek veiktas dažādas manipulācijas – tiek vilināti skolēni no pilsētas skolām utt. Pilsētas skolās prasības parasti ir augstākas – ir vairāk skolēnu, lielāka konkurence, laukos latiņa gan disciplīnas, gan mācību jomā nereti tiek palaista uz leju. Bet ir jāredz – skolā mācās vietējie bērni, kas ir dažādi, bet no pilsētas atbrauc tie, kas pilsētas skolās neder, ir problēmbērni. Kas notiek ar mazo lauku skolu, kā tas iespaido skolas līmeni? Vecāki, kas var atļauties un procesus saprot, izņem no vietējās skoliņas savu bērnu un ved uz pilsētas skolu. Tas problēmu tikai padziļina. Tāpēc uzskatu, lai cik nepatīkami tas arī būtu (bieži skola mazajā ciematiņā ir vienīgā darbavieta), skola pirmām kārtām tomēr ir mācību iestāde, nevis darbavieta. Tāpēc nepopulārās reformas ir jāveic. Attālākās vietās, kur ir iespējams nokomplektēt sākumskolu, lai klasē būtu vismaz astoņi skolēni vienā vecuma grupā, mazās skoliņas varētu arī saglabāt, bet visur citur uzturēt skaitliski mazu skolu ir īstermiņa domāšana.
Tad liekam skolotājam strādāt par nesamērīgi zemu algu, pastāvīgi trūkst fizikas, ķīmijas, informātikas skolotāju, līdz ar to cieš izglītības kvalitāte.
18.09.2020.