Te pie Aiviekstes vairs vakari nav gari, krastā līgo ziediem pilnie ievu zari – skan skolas himnas vārdi un saplūst ar Aiviekstes ūdeņu čalām. Skan nedaudz smeldzīgi…
It kā jau nebūtu tam iemesla: diena ir brīnumaini skaista – spoži un silti spīd saule, kas ir tik reta parādība šajā pavasarī, arī skolas pagalmā kā draiski putnēni čivina bērni. Nekas, ka patālu cits no cita, mazās ģimenes grupiņās sasēdušies pie galdiņiem. Piepūstie krāsainie baloni šūpojas blakus un ar savu tieksmi stiepties uz augšu ir kā aicinājums sekot. Pēdējā skolas diena. Un atkal neparasta, jo kopā pulcējušies šīs skolas absolventi vairākās paaudzēs – gan sirmām galvām, gan spēka gados, gan mazie „Kāpēcīši". Dēls blakus tēvam, mazdēls pie vecāsmātes sāna… Tad kāpēc smeldze? Tāpēc, ka pēdējā!
Meirānu Kalpaka pamatskola ir slavena ar saviem aizraujošajiem pasākumiem. Arī šoreiz skolotāju saime ir sagatavojusi pārsteidzošu mācību dienu. Liegi ieskanas mazais zvaniņš… Gandrīz viss mācību gads pagājis, vienam uz otru skatoties caur datora ekrānu. Lai tad nu vēl pēdējo reizi esam kopā skolas solā. Stundās ar neparastiem nosaukumiem, kur grūti uzminēt, kas zem tā slēpjas, piemēram, „Kāds podiņš, tāds vāciņš" vai „Cepts cālis mutē neskrien", skolotāji sagatavojuši dažādus uzdevumus – noskaidrot veiklāko pupiņu lasītāju, atpazīt pašu uzzīmētās putnu maskas, sarindot tautasdziesmas vārdus pareizā secībā, risināt atjautības uzdevumus un salikt ģeometriskās figūras no sērkociņiem. Neiztiek arī bez aktīvas izkustēšanās un dziesmas. Skolotāja Sandra aicina lielos un mazos skolēnus salikt puzli un atpazīt dažādas vietas skolā, bet skolotājas Anitas uzdevuma rezultātā veidojas burtu virkne „Mana skola". Savukārt kopā ar skolotāju Jāni tiek locītas papīra laiviņas, lai dotu startu tālākajam „peldējumam vēl nezināmos ūdeņos".
Visbeidzot klases stunda, kad sakām paldies bērniem par mācību darbu un kopā pavadīto laiku, ģimenēm par uzticību Meirānu Kalpaka pamatskolai, skolotājiem un tehniskajiem darbiniekiem par pašaizliedzīgo darbu. Zīmīgi šai pēdējā dienā skan viena no pēdējām Lubānas novada domes priekšsēdētāja Tāļa Salenieka uzrunām, jo pavisam drīz arī Lubānas novads ieies vēsturē.
Katram, kurš kaut reizi pabijis Meirānu Kalpaka pamatskolā, ir savas atmiņas par to, katram savs redzējums. 9. klases absolventam Matīsam ir savs atmiņu stāsts: „Meirānu Kalpaka pamatskolā esmu mācījies jau no 5 gadu vecuma, kad pirmo reizi iepazinu šo skolu grupiņā „Kāpēcīši". No tik seniem laikiem atmiņas ir aizmiglotas, taču zinu, ka katra diena skolā bija aizraujošs piedzīvojums, par spīti tam, ka diendusas laikā nekad nespēju aizmigt un tēloju, cik vien spēju, ka guļu.
Tad nāca laiks sākumskolai, par kuru, būdams vēl „Kāpēcītis", baiļojos un vienlaikus arī nevarēju sagaidīt – tie man bija kā vēl neatklāti džungļi. Kad sāku 1. klasi, jau uzskatīju sevi par „lielo". Sākumskolas laiks bija visraibākais – pilns ar dažādām ķildām un atgadījumiem. Atceros, kā tajā laikā spēlējos ar draugiem un fantazēju, ka esmu kāds slepens spiegs, kas iemetinājies skolā, un tie, kas pret mani slikti izturējās, protams, bija nelabie varoņi, kuri man jāiznīcina. 4. klasē, kad man diemžēl bija jāšķiras no klases, ar kuru gandrīz visu sākumskolu biju apvienots, šo fantazēšanu nomainīja spoku stāsti. Tad skola kļuva par apsēstu ēku, kur pašas no sevis virinās durvis, un naktīs pie Aiviekstes kliedz kāda spoku meitene. Šie stāsti gan mani biedēja, gan fascinēja – es neatlaidīgi klausījos skolasbiedru piedzīvotajās šausmās, pēc tam naktīs nespēdams aizmigt, bet tik un tā vēlējos uzzināt vēl un vēl. It sevišķi šī tēma izpaudās naktsballītēs, kas bija kā balvas par sasniegumiem deju skatēs. Vienu brīdi sastāstījām viens otram, ka zēnu tualete ir apsēstākā vieta skolā, kur nepārtraukti izslēdzas gaisma, un tā nobijāmies, ka sākām iet uz meiteņu tualeti (brīnumainā kārtā neviens nebija pret to).
Pamatskolā šāda fantazēšana izzuda, un man tās sākumā ļoti trūka, bet tad nāca briesmīgie pusaudža gadi, kurus labāk atstāt aiz muguras. Tas, ar ko es visvairāk aizrāvos pamatskolas laikā, bija dažādi pasākumi un projekti. Kaut gan vienmēr bija neizsakāmas bailes uzstāties, es dievināju Latvijas dzimšanas dienas koncertus un vēl jo vairāk Ziemassvētku eglītes milzīgās izrādes, kur iesaistījās visa skola. Aizraujoši bija arī „Nordplus" projekti, kur varējām uzņemt un viesoties pie ārvalstu skolēniem. Ar katru gadu paliku arvien drošāks, līdz šāda viesošanās kļuva par ierastu lietu.
Pats jaukākais par šo skolu ir tas, ka šeit pilnīgi visi skolotāji ir sirsnīgi, laipni un saprotoši. Un ne tikai skolotāji – arī skolēni. No tā var secināt, ka mēs esam kas vairāk kā tikai sko-
la – kā direktore daudzkārt ir teikusi, mēs esam viena liela ģimene."
Pēdējās stundas ir aizritējušas… Mūsu devītie kopā ar audzinātāju Marutu ir sakāpuši Imanta Ziedoņa „Motociklā". Ir sācies brauciens – tāls, līdz galam neizprasts, pilns pārsteigumu. Birst ābeļu ziedi, izsmaržo ceriņi… Ir jāizvēlas pareizais ātrums un jāprot laikā piebremzēt. Un saprast, ko tu vēlies un kurp tu ej…
Meirānu Kalpaka pamatskola savas gaitas sāk rijā 1860. gadā Visagalā. Daudzu gadu garumā skola ir piedzīvojusi gan baltas, gan nebaltas dienas. Skolu absolvējuši daudzi ievērojami latvieši – pulkvedis Oskars Kalpaks, kuram par godu arī nosaukta skola, operdziedātājs J. Zābers, dzejnieks J. Gavars un daudzi citi.
1935. gadā tiek iesvētīts jaunais skolas nams Meirānos. No šīs ēkas mēs arī atvadāmies uz visiem laikiem, jo skolas zvans septembrī šeit vairs neskanēs. Bet ļoti gribētos, lai saglabātos tā jaukā gaisotne, kas te vienmēr valdījusi, tās gaišās daudzo beidzēju atmiņas, ko sargājusi Meirānu Kalpaka pamatskola. Gribētos, lai skolai ir nākotne, lai tā arī turpmāk ir gaismas nesēja Meirānu ļaudīm…
9. klases skolēns MATĪSS,
vecmāmiņa RITA,
skolotāja ILZE
11.06.2021.