Pagājušā gada rudenī saņēmu informāciju, ka Latvijas Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra aicina pieteikties starptautiskās apmācību programmas Erasmus+ projekta pasākumā „Mobility Taster Istambul" – Mobilitātes testēšana Stambulā – 2017. gada februārī.
Pieteikties varēja, aizpildot pieteikuma anketu angļu valodā organizētāja mājas lapā www.Salto-Youth.net. Tajā skaidri un gaiši bija minēts, ka no dalībvalsts apmācībā piedalīties varēs tikai divi cilvēki. Nodomāju – kāpēc gan ne, ja nemēģina, tad nekas nenotiek. Gan jau vēl vismaz 50 būs pieteikušies, bet es arī vismaz būšu mēģinājusi. Aizpildīju un aizmirsu. Līdz decembrī saņēmu ziņu, ka esmu rezervistu sarakstā. „Ohoo! Forši! Bet gan jau, ka vēl pieci citi ir rezervistos," tāda bija mana loģiskā doma.
30. decembrī saņēmu zvanu no Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras, ka kāds ir atteicies un man ir iespēja doties apmācībā. Superīgs gada noslēgums!
Visiem dalībniekiem bija jāveic vairāki nelieli mājasdarbiņi pirms apmācības un jāsagatavojas braucienam, tā es elektroniski iepazinos ar otru pārstāvi no Latvijas – rīdzinieku Aini Sproģi.
Diemžēl līdz pat izbraukšanas dienai man bija liels uztraukums un nemiers sakarā ar plašsaziņas līdzekļos plaši izskanējušo informāciju par sprādzieniem un uzbrukumiem Turcijā. Lai arī organizētāji mūs, visus dalībniekus, mierināja (elektroniski), ka ātrāk var nomirt no smēķēšanas nekā no terorisma, nemiers saglabājās līdz pat izlidošanai.
Apmācībā devos, kad Latvijā bija mīnus 15 grādu. Ukrainā, kur man bija jāpārsēžas, tobrīd bija vēl aukstāks un sniegotāks nekā pie mums. Tās pašas dienas pēcpusdienā es jau biju Stambulā, kur valdīja, manā skatījumā, pavasaris. Aptuveni plus 6 grādi, sauss, bez sniega, vējains, zaļa zāle, koki, ziedošas atraitnītes puķu dobēs…
Pārsteidza tas, ka visi bija tik laipni, īpaši taksometru vadītāji – kādi 10 paguva piedāvāt mani aizvest, kurp vien vēlos. Tā kā jau zināju, kā nonākt viesnīcā, kur notiks apmācība, katram piedāvājumam neatsaucos. Viesnīca atradās netālu no lidostas, tomēr kājām aiziet nebūtu iespējams. 20 miljonu iedzīvotāju pilsēta – septiņu pakalnu pilsēta. Viens miljons cilvēku katru dienu iebrauc un izbrauc no Stambulas.
Viesnīca līdz 11. februārim kļuva par mūsu mājām – 23 dalībniekiem no Eiropas: Rumānijas, Lielbritānijas, Vācijas, Šveices, Nīderlandes, Lietuvas, Latvijas, Polijas, Francijas, Slovākijas, Portugāles, Beļģijas, Austrijas, Ungārijas un Turcijas; un trim mentoriem: Bobam McDougalam (Lielbritānija), Mīkee Nevenam (Īrija) un Eliasam Mastorasam (Grieķija).
Viesnīcā vienā lielā zālē mācījāmies, kā rakstīt projektus jauniešiem vecumā no 14 līdz 30 gadiem, kuri nākuši no nelabvēlīgas vides. Veidojām prezentācijas, dalījāmies grupās, veicām simulācijas un atkal prezentācijas, izdomājām paši savas apmācības, meklējām sadarbības organizācijas, meklējām kompromisus un atšķirības tik dažādo tautību vidū. Pasniedzēji bija ļoti interesanti un pieredzes bagāti projektu rakstīšanā un veidošanā un ļoti motivējoši. Ļoti liels prieks bija mācīties neformālā vidē pie tāda veida profesionāļiem, kuri ir atvērti, pretimnākoši un iedvesmojoši.
Tāpat arī visi dalībnieki, kuri katrs nāca no savas organizācijas, valsts, dalījās ar savu pieredzi un skatījumu par jauniešu izglītošanu un redzesloka paplašināšanas iespējām. No katra kaut ko ieguvu un iemācījos.
Piecu dienu laikā pārsvarā mācījāmies, un dienas laikā nesanāca nekur doties, bet, neraugoties uz to, vakaros paguvām pabūt Stambulas sirdī – centrā, kur naktī viss ņirb un darbojas, bet no rīta ir klusums. Pagaršojām vairākus tradicionālos ēdienus, nedaudz izbaudījām turku pirti, iemācījāmies pāris turku deju un pēdējā dienā apskatījām arī pāris populārākās tūrisma vietas – Zilo mošeju un Grand bazzaar. Iepazinu arī turku atsaucību, izpalīdzību un laipnību. Pretēji iepriekšējam nemieram viss brauciens kopumā bija mierīgs, bet iespaidu pilns par spīti tam, ka Stambulas centrā bija daudz policistu ar ieročiem un bija jāiet caur metāla detektoriem, pat kāpjot sabiedriskajā transportā.
Par neformālās apmācības laikā apgūto – starptautisko projektu rakstīšanu – sīkāk stāstīšu 21. martā pulksten 11 Madonā, Upes ielā 3, pirmajā stāvā. Ir aicinātas organizācijas un ikviens interesents, kuram šī tēma ir aktuāla (pieteikšanās pa tālruni 26009780 līdz 20. martam, vietu skaits nav ierobežots).