„Stars" jau rakstīja, ka Madonas novada pedagogu metodiskā darba konferencē „Sadarbība izglītībā", ko trešo gadu organizēja novada pašvaldības izglītības nodaļas darbinieki, 1. vietu pēc desmit labāko metodisko izstrādņu prezentācijas (piedalījās astoņpadsmit izstrādņu autori) ieguva Madonas Valsts ģimnāzijas skolotāja Agnese Liepiņa.
Līdz ar diplomu autore saņēma naudas balvu 120 eiro apmērā, un viņas darbs „Uzdevumu krājums 10. klasēm par tēmu „Algebras izteiksmes un vienādojumi"" saņēma arī viena žūrijas komisijas pārstāvja simpātiju balvu.
Atklāj uzdevumu tapšanu
– Uzdevumus veidoju laikā, kad biju bērnu kopšanas atvaļinājumos. Šai posmā nedaudz pietrūka matemātikas, un kā atslodzi no bērnkopības lietām jeb darbības maiņu vajadzēja ieviest ko matemātisku, – laikrakstam atklāj Agnese. – Brīvajos brīžos tad sēdos un radīju uzdevumus vairākos variantos. Tos sastādīt nebija grūti, laiks bija nepieciešams vienādojumu noformēšanai datorā – tur vajadzēja īpašo vienādojumu ievadīšanas palīgprogrammu. Kad materiālu savadīju, tālāk jau sekoja pielietojums praksē.
Tagad vienādojumi, kas tapa pirms četriem gadiem, dzīvo savu dzīvi. Skolotājai tie ir labs atbalsts mācību darbā. – Skolēni, kuri ir slinki, kuri negrib pildīt mājasdarbus, kad paziņoju par uzdevumu variantu katram, izdveš nopūtu, – pasmaida Agnese Liepiņa. – Taču dažreiz esmu dzirdējusi arī prasām: „Vai būs kāds mājasdarbs? Jauno vielu vajag nostiprināt – mums nepieciešams paraugs!" Tad priecājos – mērķis ir piepildījies.
Pamazām uzkrāj nākamos uzdevumus
Jautāta, vai taps uzdevumi arī citām klasēm, Agnese atbild apstiprinoši: – Tagad tam ir mazāk laika, bet jūtu, ka arī citās vidusskolas klasēs kas līdzīgs ir vajadzīgs. Ja esmu rindā pie ārsta vai citur, kur brīvs laiks un ir jāpagaida, šo mirkli pavadu, nevis „sēžot telefonā", bet savā kladē sastādot vienādojumus. Matemātika ir mans lauciņš, to pilnībā esmu sapratusi.
Metodisko izstrādņu skate, tās rezultāts skolotājai licis saprast vēl ko būtisku: – Līdz šim vienmēr esmu jutusies kā jaunais pedagogs. Ar apbrīnu skatos uz pieredzējušajiem kolēģiem. Šodien kā atslēgas vārdi manī ieskanējās Kristīnes Lukaševicas teiktais. Viņa citēja fragmentu no grāmatas „Vinnijs Pūks", kur sivēntiņš lācītim Pūkam saka: „Tu esi gudrāks nekā tu domā un stiprāks nekā tu domā, un drosmīgāks nekā tu domā!" Uztraukums, protams, bija: tāda auditorija, kurā vajadzēja prezentēt darbu, līdz šim nebija pieredzēta, un skolotāji, kā zināms, ir īpaša publika… Lai gan piedalīties metodisko izstrādņu skatē mani pabikstīja tieši kolēģi, sakot: „Šoreiz, Agnes, jāpiedalās tev!" Tā kā katram jaunajam pedagogam, kas sāk strādāt skolā, rodas savi metodiskie darbi, priekšlikumam piekritu.
Vaicāta, vai skatē varētu piedalīties arī nākamgad, Agnese nav noraidoša: – Šodien bija viens piemērs, kad jaunu metodisko izstrādni skatei skolotājs bija sagatavojis otro gadu. Man krājumā ir pašas veidoti uzdevumi ieskaitēm un kontroldarbiem, tāpat dažādu prezentāciju materiāli, ko, gatavojoties katrai stundai, pamazām radu. Kā būs ar darba apkopojumu, tad redzēs – lai visu sagatavotu, nepieciešams prāvs laiks.
Interesē arī kolēģu veikums
Jautāta, kas no kolēģu dzirdētā patika pašai, skolotāja Liepiņa atklāj: – Patika bērnudārza pedagogu veikums. To novērtēju, jo arī matemātiskajai domāšanai sīkā motorika ir ļoti būtiska. Vēl patika Prātojamās istabas ideja – ar to mājās jau dalījās dēls Jēkabs.
Kad vaicāju par lielākajiem izaicinājumiem darbā, Agnese atklāj, ka šogad pirmo gadu strādā ar 12. klasi. – Visi materiāli, ko gatavoju, ir no jauna. Izaicinājums ir divpadsmitos sagatavot eksāmenam. Apjoms, kas jāzina uz eksāmenu, ir ļoti plašs. Svarīgi sistematizēt, salikt pa plauktiņiem, jauniešiem palīdzēt. Man šis eksāmens būs kā nākamā skate, kas ir pat sarežģītāka, jo no manis atkarīga tikai daļēji. Cik jaunieši spēs paņemt un izdarīt, tik būs, – rezumē skolotāja, piebilstot, ka nākamajā mācību gadā būs jāstrādā ar trim ģimnāzijas 12. klasēm.
Labprāt dalās ar citiem
– Šodien ir gandarījums, – atgriežoties pie skates rezultāta, atzīst laureāte. – Pirms tam likās, ka tas būs lieks pienākums, lieks satraukums, bet, uzklausot arī citu pedagogu pieredzi, tas ir bagātinājums katram. Vismaz vienreiz tam jāiziet cauri, kaut kājas dreb un sirds sitas.
Tā kā skatē izskanēja ziņa – Varakļānu skolotāja Agneses darba ideju jau aprobēja un pielietoja savā stundā, ievaicājos par autortiesību jautājumu.
– Autortiesības neesmu kārtojusi un nedomāju to darīt – priecājos, ja kādam šis darbs noder, – atbild skolotāja. – Šobrīd ir sakārtoti uzdevumi 10. klasei, daļēji – 11. klasei, un padomā ir uzdevumi 12. klasei. Kad parādījās runas par jauno kompetenču pieeju izglītībā, domāju, vai mans darbs tam atbilst. Matemātiku vidusskolā pēc jaunā modeļa plāno mācīt pa līmeņiem. Matemātika ir sena kā vecmāmiņa, to nevar tik vienkārši pārveidot. Tāpēc jau manam mācību priekšmetam ir atvēlētas tik daudzas stundas, jo matemātika ir instruments, kas palīdz attīstīt domāšanu.
Ceļš uz profesiju
Ierunājoties, kā profesijas izvēle skolas laikā pagriezās par labu pedagoģijai, Agnese stāsta: – Kad mācījos skolā, ar matemātikas apguvi bija ļoti viegli. Visu sapratu bez mācīšanās, uzreiz stundās visu uztvēru. Skolas gados man matemātika bija jāskaidro arī klasesbiedriem, māsai un brālim. Pamazām nācu pie atziņas, ka tas „velk" uz matemātikas mācīšanas pusi, un izvēlējos studēt pedagoģiju. Sapratu, ka tas ir ceļš, kā Dievs mani vada uz profesiju. Arī šobrīd – jo vairāk strādāju, jo vairāk gūstu apliecinājumu, ka tā patiešām ir mana profesija. Skolotājam, protams, jābūt soli priekšā skolēniem. Vidusskolas klasēs ir arī ļoti gudri audzēkņi. Kad iedevu savus vienādojumus skolēniem, viņi atrada tur arī kļūdas. Tad laboju, pārmainīju – metodiskais darbs līdz ar to ir aprobēts, tas izgājis cauri trim klašu grupām.
Matemātika kā māksla
Lūgta raksturot šodienas skolēnus, skolotāja Liepiņa atklāj, ka katram nepieciešama sava pieeja – vienam vajadzīga stingrība, pret citu jāizturas mīļi kā mammai: – Esmu novērojusi, ka darbojas tāds kā bumeranga princips: ja klasē eju ar attieksmi – jūs nekas neesat, neko neprotat, skolēnos rodas vienaldzība. Bet, ja radu interesi, piedāvāju kādu izaicinājumu vai citādi ieinteresēju, audzēkņi jūtas iedvesmoti. Matemātika savā ziņā ir māksla. Katrs atrisināts vienādojums manās acīs ir kā dzejolis. Tajā ir savs estētiskais baudījums, ir vēstījums, ko saprot tikai tie, kam matemātiku saprast ir lemts, un svarīgs arī pieraksts. Matemātika ir valoda, to nevar rakstīt, kā pagadās. Man ir doma atrast skaistus rokrakstus un lūgt audzēkņus pierakstīt vienādojumus rokrakstā. Uz melna papīra ar baltu krāsu – Dzejas dienās šādas vienādojumu lapas izliktu matemātikas kabinetā. Lūk, ideja, kas dzīvo manā galvā, un varbūt nākamajā mācību gadā to arī īstenošu.
AGRA VECKALNIŅA foto
28.03.2018.