Aizvadītajā piektdienā Madonas muzeja Izstāžu zālēs plašas sabiedrības apskāvienā atzīmējām Jāņa Simsona Madonas Mākslas skolas 50 gadu pastāvēšanas svētkus.
Muzeja mazajā zālē tika atklāta izstāde "Atmiņu tuvplāni. Zelta fondi. Mākslu simbioze", kas veltīta skolas 50 gadu jubilejai un aicina ielūkoties skolas radošajā telpā – notikumos, laikmeta garšā, kura no 1975. gada līdz šodienai veidojusi mācību iestādes stāstu. Muzeja lielajās zālēs savukārt ritēja dzīvības pilns sarīkojums, ko vadīja muzeja Izglītojošā darba nodaļas vadītāja Signe Prušakeviča un Jāņa Simsona Madonas Mākslas skolas absolventi – Izabella Anna Spridzāne un Edgars Vasariņš. Te krāsu izvēle, vārdu ritms, kompozīcijas elpa – viss bija svarīgi, jo, esot muzejā, mākslas galerijā, protams, var nodoties dzīves skaistajai virspusei, bet var un vajag arī iedziļināties, meklēt atmiņu blīvos kultūras slāņus – tos, kas veido un rosina augt pašiem un ļauj uzplaukt personībām nākotnē.
Pasākumu ar kopīgu lūgšanu iesāka mācītājs Guntars Agate Paeglis, uzsverot, ka Madonas Mākslas skola joprojām ir brīnums. Brīnums, kā izdzīvot, piepildīt un atdot sevi līdz galam.
Skola dibināta 1975. gadā un ir pirmā bērnu profesionālās ievirzes mākslas skola Latvijā. Skolas pirmais direktors bija mākslinieks Jānis Simsons – viņa vārdu skola nes kopš 2014. gada.
Jānis Simsons prata aizraut, jo prata vienmēr kaut kam būtiskam atvērties. Kaislīgs cilvēks, kurš jau pirmajos mirkļos aizrāva sev līdzi, jo iedvesa dzīvību nedzīvam laikam. Meklēja vienmēr ko tādu, kas liek radošumā uzliesmot pašam un apkārtējiem. Viņš apzinājās, ka bērns nav trauks, ko piepildīt, bet liesma, ko aizdedzināt.
Septiņus gadus skolu vadīja Daiga Simsone, esot līdzās dzīvesbiedram arī mācību iestādes dibināšanas posmā.
– Madonā vēlme pēc kultūras, pēc mūzikas un mākslas skolas bija vēl pirms mūsu ierašanās. Mēs neienācām tukšā vietā, šīs alkas un doma bija gan vadošajos cilvēkos, gan visos pārējos. Paldies Kultūras nodaļas toreizējai vadītājai Palmirai Bricei, paldies Ilzei Vārsbergai, Vizmai Runcei, Martai Kraslovskai, Elzai Rudenājai, Harijam Āriņam un daudziem citiem, – uzrunā teica Daiga Simsone. – Protams, arī mēs ar Jāni ļoti vēlējāmies Madonā izveidot mākslas skolu. Mums piedāvāja labu darbu Rīgā, bet izvēlējāmies Madonu. Mākslas akadēmijas toreizējais rektors Indulis Zariņš smaidot mūs sauca par "narodņikiem" – visu pametam un ejam.
– Mana dzīve bijusi Madonas Mākslas skolas saujā vienmēr, – aizdomājās skolas tagadējā direktore Kristīne Šulce. – Esmu dzimusi 1975. gadā kopā ar mākslas skolu, un esmu to arī beigusi. Pēc tam sekoja dažādi ceļi, bet sevis meklēšanas ceļš tomēr atveda atpakaļ uz Madonu. 2013. gadā, stāvot deputātu priekšā, solīju, ka Madonas Mākslas skola iegūs Jāņa Simsona vārdu un ar vērienu svinēsim mācību iestādes 40 gadu jubileju. Šos solījumus esmu izpildījusi, un nu esam pietuvojušies skolas 50 gadu svētkiem.
– Ceļš nebeidzas, jo arī piecdesmit ir tikai nogrieznis, un skola ir gatava iet uz priekšu, – turpināja direktore. – Mākslā notiek tā, ka no mazas sēklas, no nelielas skices, pieliekot darbu, piepildot devīzi "Nevienu dienu bez līnijas", rodas arvien vairāk radošā spēka, ir bērni un jaunieši, kas mums notic un pievienojas skolas kolektīvam.
Direktore minēja vairākas aktivitātes, kas šogad vēl iecerētas mākslas skolas jubilejas zīmē. Skolas jubilejas noslēguma pasākums, skolotāju un skolēnu salidojums paredzēts 12. decembrī Madonas novada kultūras centrā, Madonas muzejā skatāma skolas jubilejas izstāde, savukārt 24. oktobrī saistībā ar Bauhaus tēmu, modernā dizaina un avangardiskās dzīvesziņas simbolu, tiks atklāta jauna izstāde.
– Mīļie skolotāji un sadarbības partneri, Madonas Mākslas skola ir dzīva! Jā, līnijas ir dažādas – tās ir lokanas, lauzītas, bet tomēr nepārtrauktas! – vēstīja Kristīne Šulce. – Māksla ir pārāk svarīga, lai ar to nedalītos – šis sauklis pie mums atnāca skolas akreditācijas laikā, un šai zīmē dzīvojam un dzīvosim joprojām.
Skolas sirds, protams, ir tās vadītāji, pedagogi un darbinieki. Katrs skolotājs audzēkņiem iedod gabaliņu no savas pasaules, ko audzēkņi nes līdzi kā dāvanu, kas paliek mūžīgi. Sarīkojumā tika sveikti esošie un bijušie skolas pedagogi, savukārt Latvijas Nacionālā Kultūras centra Kultūrizglītības nodaļas vadītājs Imants Lasmanis vairākus bijušos un esošos Jāņa Simsona Madonas Mākslas skolas pedagogus un direktori Kristīni Šulci sveica ar atzinības rakstu.
Ar muzikāliem priekšnesumiem sarīkojumu bagātināja Sintija Paegle, Ieva Hartmane un Pēteris Leiboms.
Madonas Mākslas skola vienmēr bijusi gan izglītības, gan kopienas veidošanas instruments, īpaša satikšanās vieta, tāpēc sarīkojuma otrajā daļā skolas kolektīvu sveica tuvi un tāli ciemiņi, apliecinot, ka mākslas skolai pilsētā ir ļoti svarīga nozīme – tā ne tikai palīdz uzturēt un attīstīt radošo garu, bet vairo skaistumu un veicina jauno mākslinieku izaugsmi. Skolēni, neatkarīgi no tā, vai viņi izvēlas kļūt par profesionāliem māksliniekiem, vai ne, iegūst vērtīgas prasmes un pieredzi. Mākslas skola iemāca būt radošiem, domāt plašāk, kā arī veido pašapziņu un spēju apmierināt savas ambīcijas. Skolotājs atver durvis, bet skolēnam pa tām ir jāieiet un ceļš mākslā jāuzsāk.
07.10.2025.