Teiciens „Mūžu dzīvo – mūžu mācies" tautā tiek lietots samērā bieži. Savukārt jēdziens „mūžizglītība" vai „pieaugušo izglītība" ikdienas apritē ienācis līdz ar Eiropas Savienības praksi.
Izglītībai neapšaubāmi jābūt pieejamai visa mūža garumā, tā daudziem ir ikdienas sastāvdaļa, apzināta izvēle un nepieciešamība.
Tie, kas, dažādu motivāciju vadīti, rod iespējas pievērsties valodu apguvei, Madonā to praktizē arī „Valodu vēstniecības" piedāvātajās nodarbībās. Drīz būs jau pieci gadi, kopš kursa nodarbības angļu valodā šai kompānijā vada madoniete Inga Namiķe.
– „Valodu vēstniecībā" sāku strādāt pirms 4,5 gadiem, – apstiprina Inga. – Vispirms Liepājā izgāju apmācības kursu, tad sāku mācīt. Pirms tam nekad mūžā nebūtu iedomājusies, ka savu karjeru saistīšu ar jebkāda veida pedagoģiju. Madonā uzsāku strādāt ar pieaugušajiem, bet pēc pāris mēnešiem zvanīja no Inešu pamatskolas un lūdza neatteikt un mācīt angļu valodu šīs skolas audzēkņiem. Otrreiz mūžā ne uz ko tādu gan neparakstītos, jo sākt strādāt skolā otrajā semestrī, kad pēc diviem mēnešiem 9. klasei ir angļu valodas eksāmens, – tas ir pārāk liels izaicinājums.
– Kāda darba slodze ir šobrīd?
– Esmu cilvēks, kam nepieciešamas pārmaiņas, kam ik palaikam vajag ko jaunu. Trīs gadus nostrādāju Inešos, vienu gadu angļu valodu mācīju 6.-9. klases skolēniem Bērzaunes pamatskolā, šobrīd no skolas esmu devusies prom. Esmu sapratusi, ka tas īsti nav mans aicinājums, man daudz vairāk patīk darbs ar pieaugušajiem.
Kursus, ko Madonā vadu vakara stundās, neuzskatu par darbu, tā ir kā atpūta. Dažreiz ir bijusi smaga diena, vakarā aizeju uz nodarbību – pretim ir pozitīvi cilvēki, varu uzlādēties, saņemt enerģiju un mājās doties jau ļoti labā noskaņojumā. Tātad tas drīzāk ir hobijs, par kuru vēl maksā.
– Vai ir doma turpināt šo lietu?
– Jā, strādāšu ar esošajām grupām un vēl gribu izveidot jaunu grupu. Tā kā tagad pilnībā esmu Madonā, ir brīvāks laiks, vēlos izveidot grupu iesācējiem. Šobrīd strādāju ar diviem sastāviem – viena grupa apgūst trešā līmeņa programmu, otra – astotā līmeņa kursu.
Pielietotās metodes pluss ir tas, ka daudz runājam un atkārtojam. Astoņdesmit procentu no stundas runājam angliski, pārējā laikā tiek pildīti gramatikas vingrinājumi, lasām utt. Studenti nodarbībās ir vienkārši spiesti runāt. Parasti pieaugušie baidās kļūdīties (bērniem tas ir vieglāk), līdz ar to skolotājs runā līdzi un iedrošina. Pēc laika jau var novērot, ka skolotājs var pieklust, jo pieaugušais runā pats, nemanāmi ir pieslēdzies valodas izjūtai.
– Kādēļ pēc Madonas 1. vidusskolas beigšanas studiju izvēle bija par labu svešvalodām? Vai bija kāds labs piemērs?
– Mīlestība uz valodu izveidojās vidusskolas laikā. Man bija izcili laba skolotāja – Ināra Vītoliņa, pie kuras mācoties atzīmes varbūt nebija tās izcilākās, bet radās pārliecība, ka savu profesiju vēlos saistīt ar svešvalodu. Nolēmu mācīties Ventspils Augstskolā, izvēlējos programmu „Tulks tulkotājs". Nomācījos četrus gadus, paralēli sāku tulkot un pēdējā gadā jau strādāju Rīgā. Šobrīd, kad esmu starpposmā starp jauniem un iesāktiem darbiem, kad meklēju, ko īsti gribu darīt nākotnē, paralēli joprojām tulkoju. Sastopos ar dažāda veida tekstiem, kas saistīti ar jurisprudenci, ir arī tehniski teksti un līgumi. Tulkojot, veicot šo darbu, nemitīgi mācos arī pati – pēc pāris nedēļām nereti jūtos kā konkrētās jomas eksperts, jo esmu iedziļinājusies, meklējusi dažādu papildu informāciju.
– Kā vēl iznāk mācīties un apvārsni paplašināt ikdienā?
– Ļoti vēlētos papildināt svešvalodu prasmi. Mācoties augstskolā, līdzās angļu valodai apguvu franču valodu, gribētos iemācīties vēl kādu svešvalodu. Madonā diemžēl šādas iespējas nav. Šobrīd ir posms, kad vēroju, kas mani uzrunās, pārdomāju, ko īsti vēlos darīt.
– Vai pastāv doma mainīt arī pilsētu?
– Ļoti gribētu palikt Madonā, lai pamatdarbu varu apvienot ar valodu apmācību pieaugušajiem. Dzīve rādīs…
– Kas uzrunā un saista brīvbrīžos?
– Šī vasara man pagāja kā lieliska atpūta no skolas. Maijs, jūnijs bija tik intensīvs, ka priecājos par to, ka vasarā izdevās pārslēgties, apceļot Latviju, pabraukāt pa koncertiem un atpūsties.
– Kas darbā ar bērniem tik ļoti nogurdināja?
– Sāka veidoties rutīna. Pirmajā gadā viss bija jauns un aizraujošs, otrajā, trešajā gadā – daudz kas atkārtojās, jutos apstājusies: tās pašas skolēnu kļūdas, likās, ka pati vairs neattīstos. Jutu, ka nevaru pielietot savas zināšanas, mācu vienu un to pašu, esmu ielikta tādos kā rāmjos. Tāpēc jau patīk tulkošanas darbs, ka tur visu laiku jāmācās, jāstudē, jāmeklē papildu teksti.
– Vai sadzīvē iznāk pielietot angļu valodu?
– Parasti tad, kad ceļoju. Pirms pāris gadiem Inešu skola piedalījās starptautiskā apmaiņas projektā, divas nedēļas dzīvojām Polijā, un tur komunikācija bija tikai un vienīgi angļu valodā. Tas arī bija mirklis, kad bērni vislabāk saprata, kāpēc angļu valoda jāmācās. Vienmēr gan skolēnus un savus studentus mudinu angļu valodā arī lasīt, klausīties radio, skatīties televīziju. Pat ja visu nesaproti, svarīgi dzirdēt valodu, lai tās skaņa ir visapkārt.